Latvijas Botāniķu, Dendrologu, Mikologu, Malakologu, Entomoloģijas un Ornitoloģijas biedrības, Dabas muzejs un Latvijas Petroglifu centrs izvēlējušies šā gada dabas simbolus.
1. Gada augs – stāvā vilkakūla Necila, bet tomēr skaista – stāvā vilkakūla ir Latvijā samērā bieži sastopama, tomēr nenozīmīgā izskata dēļ nav izpelnījusies lielu ievērību un reti kurš to pazīst. Nav aizsargājama suga un nav ietverta Sarkanajā grāmatā. Stāvā vilkakūla ir neliels graudzāļu dzimtas augs ar blīvu ceru, sarveidīgām, raupjām lapām, kas atgādina vilka kažoka asos akotmatus. Ja paliek nenopļauta vai nenoganīta, tā veido biezu kūlu. Noziedējušai ziedkopai ir raksturīgs ķemmei līdzīgs izskats, tādēļ to būtu grūti sajaukt ar citām graudzālēm.Latvijas Botāniķu biedrība aicina ziņot par gada auga atradnēm portālā www.dabasdati.lv2. Gada koks – parastās egles čūskegles formaLatvijas Dendrologu biedrība par šā gada koku pārliecinoši izvēlējusies parasto egli, kā īpaši izceļamas atzīmējot šīs sugas formas ar īpatnēji izlocītiem un mazzarotiem dzinumiem – tā sauktās čūskegles. Kā balsojumā uzsvēruši vairāki šīs kandidatūras atbalstītāji – kad tad, ja ne Čūskas gadā celt godā čūskegles.Čūskegles nav kāda īpaša egļu suga, gluži pretēji – dažādām egļu sugām dabā atrastas formas ar savdabīgu skraju zarojumu un parupjām skujām, kas nereti atgādina izlocījušos čūsku. Pazīstamākās no parastās egles šāda veida šķirnēm ‘Virgata’ un ‘Viminalis’ var iegādāties arī Latvijas stādu audzētavās. 3. Gada sēne – īstā mājas sēne Latvijas Mikologu biedrība par gada sēni izraudzījusies īsto mājas sēni jeb brantu. Tā ir bīstamākā sēne ēkās, izraisa nopietnus bojājumus koka konstrukcijām. Arī Latvijā brants plaši izplatīts, par ko liecina daudzās iedzīvotāju sūdzības par sēnes nodarītajiem postījumiem. Mitras un pavēsas vasaras ir īpaši labvēlīgas tās attīstībai. Branta postījumi Latvijas ēkās veido ap 40 procentu no visiem reģistrētajiem mājas sēņu gadījumiem. Visbiežāk sēne konstatēta grīdās, durvju stenderēs vai koka sienās zem apmetuma.4. Gada gliemis – dižā bezzobeLatvijas Malakologu biedrība par savu dabas simbolu izvēlējusies dižo bezzobi, kas ir lielākā saldūdens gliemene Latvijā. Tās čaulas garums var sasniegt 20 un vairāk centimetru. Latvijas ezeros un upēs sastopamas septiņas gliemeņu un divdesmit divas sīkgliemeņu sugas. Dižā bezzobe izvirzīta dabas simbola statusā, lai pievērstu uzmanību ūdens dzīvniekiem saudzīgām dīķu nolaišanas metodēm. Strauji pazeminot ūdens līmeni, daudzi ūdens dzīvnieki paliek sausumā, dubļos ielipuši. 5. Gada kukainis – raibspārnu smiltājsisenisLatvijas Entomoloģijas biedrība par gada kukaini izraudzījusies raibspārnu smiltājsiseni, kas ir aizsargājama sausās un smilšainās vietās sastopama suga. No pusotra līdz trīs centimetrus garš, slaids kukainis ar gareniski izstieptu ķermeni un, kā jau visiem siseņiem, labi attīstītām lēcējkājām un diviem samērā īsiem taustekļiem galvas priekšpusē. Mātītes parasti ir lielākas par tēviņiem. Nekustīgi uz zemes sēdošs raibspārnu smiltājsisenis ir gandrīz nepamanāms. Taču lidojumā kļūst labi redzami tā koši zilie pakaļspārni, kuru dēļ raibspārnu smiltājsisenis uzskatāms par vienu no skaistākajiem Latvijas taisnspārņiem. Lido klusu, bez izteiktas tarkšķošas skaņas. Dzīvo gadu, grauž dažādas savvaļas graudzāles, rudenī mātītes izdēj olas, kas pārziemo.Biedrība aicina ziņot par novērotiem siseņiem ar ziliem aizmugurējiem spārniem, ievietojot informāciju dabas novērojumu dienasgrāmatā dabasdati.lv vai nosūtot to tieši biedrībai pa e-pastu: kristaps.vilks@lu.lv.6. Gada bezmugurkaulnieks – matonisEntomoloģijas biedrība par gada bezmugurkaulnieku izvēlējusies matoni, kas Latvijā ir bieži sastopami kukaiņu parazīti, bet cilvēkiem izraisa nepamatotas bailes.Matoņi jeb zirga mati pieder atsevišķam dzīvnieku tipam, kas tulkojumā no grieķu valodas nozīmē – diegveidīgie. Iztraucēti matoņi izloka ķermeni un pat sasienas mezglā. Daudziem tie izraisa bailes, kam par pamatu ir nostāsti par to bīstamību. Patiesībā matoņi cilvēkam ir pavisam nekaitīgi, jo parazitē dažādos kukaiņos. Pieaugušus tos var novērot lēni peldam ūdenī. Parasti to garums ir 10 – 15 centimetru, ķermeņa diametrs nepārsniedz milimetru. Pieaugušie matoņi nebarojas. Mātītes un tēviņi sapārojas, tad mātīte vēl izdēj vairākus simtus sīku olu. Parazītam ir divi saimnieki. Vieni apēd olu, no kuras zarnu traktā izšķiļas kāpurs, kas kukaiņa ķermenī izveido cistu. Tad tā ar visu kukaini nonāk kāda plēsējkukaiņa, parasti sienāžu un skrejvaboļu, žokļos un zarnās. Tur no cistas izlien kāpurs, vēdera dobumā barojas, kļūst pieaudzis, līdz izēd sava saimnieka iekšējos orgānus, tam vēl dzīvam esot. Kad matonis izaudzis, tas izdala olbaltumvielas, kas iedarbojas uz kukaiņa smadzenēm, izmaina tā uzvedību un liek tam doties ūdenī un noslīkt. Tad pieaugušais matonis var izlīst no mirušā saimnieka ķermeņa un atrasties sev labvēlīgā vidē. Tā dzīves cikls noslēdzas.7. Gada putns – kākaulisPavasarī daudzviet jūra skan. Tur kākaulis sauc savu vārdu: «Kā-kau-lit, kā-kau-lit.» Ne katrs, kas to dzirdējis, zina, kā izskatās saucējs. Kākaulis ir pīle, kas ligzdo tundrā, bet no novembra līdz maijam uzturas Baltijas jūrā. Ja jūra nav aizsalusi, Latvijas teritoriālajos ūdeņos mīt ap septiņi procenti visas Baltijas jūras ziemotāju. Ceļošanas laikā arī liela daļa Vācijas, Polijas, Zviedrijas un Lietuvas ūdeņos ziemojušo kākauļu apstājas Irbes šaurumā.Pērn Starptautiskā dabas un dabas resursu aizsardzības savienība kākauli atzinusi par globāli apdraudētu sugu, jo to skaits pēdējo 16 gadu laikā sarucis par 65 procentiem. Ligzdošanas vietās kākauļus apdraud biotopa pārmaiņas un zudums gan dabisku iemeslu, gan cilvēka darbības (naftas un gāzes ieguve) dēļ, bet ziemošanas vietās – piesārņojums, barības konkurenti un zvejnieku tīkli.8. Gada dzīvnieks – Eiropas purva bruņurupucis Eiropas purva bruņurupucis ir vienīgais bruņurupuču kārtas pārstāvis Latvijā. Tas ir neliela izmēra bruņurupucis, kuram karapakss (muguras bruņa) ir tumši pelēks vai melns ar sīkiem dzeltenīgiem, dzeltenīgi baltiem plankumiem. Starp priekškāju un pakaļkāju pirkstiem ir peldplēve. Tēviņi no mātītēm atšķiras ar garāku, resnāku asti, kā arī tiem acs varavīksne ir sarkanīgi brūnā krāsā. Pārtiek no abiniekiem, zivīm un ūdens bezmugurkaulniekiem.Latvija ir Eiropas purva bruņurupuča izplatības areāla ziemeļu robeža. Pie mums ir ļoti rets, vēl nesen tā klātbūtne Latvijā pat tika apšaubīta. Tomēr Latgales Ekoloģiskās biedrības zinātnieku Aijas un Mihaila Pupiņu pētījumi pierādījuši, ka šis bruņurupucis sastopams atsevišķās vietās Latgalē, Zemgalē un Kurzemē.9. Gada ģeoloģiskais objekts – Stiglavas atsegumiStiglavas atsegumi atrodas Latgalē, Viļakas novada Šķilbēnu pagastā Stiglavas upītes krastos. Tas ir ģeoloģiskais dabas piemineklis – īpaši aizsargājama dabas teritorija, kas izveidota, lai saglabātu augšdevona Ogres svītas smilšakmeņu atsegumus.Atsegumi ģeoloģiski ir maz izpētīti, un nav pat īsti droši apstiprināta to nogulumiežu stratigrāfiskā piederība. Stiglavas krastos atsegtie slīpslāņotie devona smilšakmeņi veidojušies ūdens straumju ietekmē seklas jūras apstākļos pirms aptuveni 375 miljoniem gadu. Par ģeoloģiskajiem procesiem, kas notika pēc šo smilšakmeņu izveides, liecības nav saglabājušās. Publikācija tapusi sadarbībā ar Dabas aizsardzības pārvaldi.
