Ku – kū – kūkoja dzeguzes pirms prezidenta vēlēšanām. Kukulis, kukulis! – brēca deputāti pašā vēlēšanu karstumā.
Ku – kū – kūkoja dzeguzes pirms prezidenta vēlēšanām. Kukulis, kukulis! – brēca deputāti pašā vēlēšanu karstumā. Klusums, liels klusums kukuļošanas lietā – vēsta šīs nedēļas laikrakstu ziņas. Kur kukulis? – brīnās prokuratūra. Nosauciet kukuļotāju – svētās dusmās kliedz «Latvijas ceļa» flagmaņi kukuļotajiem. Bet sabiedrība gaida – kur tad kukuļotāji? Ku – kū, nav nekā. Būs tikai «bleķis» – spriež mūsu premjers. Ja tā, kukulīšu problēmas vietā rodas cita – melkulīšu problēma. Vai Bojārs būtu melkulis? Un Dobelis? Baldzēns? Bet varbūt tomēr Panteļējevu Andrejs?
Pirms Saeimas vēlēšanām vēlētāju piekukuļošanai daži censoņi tērēja piecus latus par katru. Šāda prakse ir sena. Pagastos izvēlas arī tādu metodi: ar neaizpildītajiem (sliktajiem) vēlēšanu biļeteniem pēc balsošanas dodies pie «īstā» vēlēšanu saraksta pārstāvja un pretī saņem talonu, ar ko vari iet uz veikalu un iegādāties preces piecu latu vērtībā. Lieki piebilst, ka veikala īpašnieks vai nu pats ir «īstajā» sarakstā, vai sponsorē to.
Prezidenta vēlēšanās cena, protams, ir cita. Ja patiesībai atbilst J.Bojāra paziņojums par 70000 latu piedāvājumu balsu pareizai «iegrozīšanai», katram sociāldemokrātu frakcijas deputātam «uz ķepas» sanāktu pa 5000 latiem. Tāda acīmredzot ir viena deputāta balss cena par vienu balsojumu.
«LC» uzskata, ka kukuļotie ir populisti un tie cenšas radīt «iespaidu, ka vara mūsu valstī ir pērkama». Apžēliņ, vai tad vēl jārada kaut kāds iespaids! Tie, kas domā, ka vara mūsu valstī nav pērkama, ir vai nu vientieši, vai prātā plāniņi (ku – kū, kā sacīt jāsaka). Pie tādiem jāpieskaita arī tie, kas cer sagaidīt kukulīšu lietas beigas. Tādu nebūs, tāpat kā visām slavenajām miljonu lietām. Un sabiedrībai gar to nav nekādas daļas. Ku – kū!
Pilsoņiem nav jāzina arī viņu uzturēto ierēdņu atalgojums. Lai netraumētu jau tā daudz cietušo ierēdni, kas strādā cilvēku labā un «ar cilvēkiem». Viņu vidū mēdz būt arī iesnaini indivīdi, kā mums nesen tika norādīts.
Tiesa, pasaulē nav nevienas demokrātiskas valsts, kur ierēdņu algas būtu noslēpums. Un diez vai atradīsies pat kāda nedemokrātiska valsts, kas pati nezinātu, cik tiek maksāts tās ierēdņiem. Grūti nosaukt Latviju par demokrātisku valsti, taču par atvērtu gan: te ierēdņi un tautas priekšstāvji staigā plaši atvērtām kabatām. Naudas ripulīšiem, nejaušiem kukulīšiem.
Kā Satversmes tiesā šonedēļ skaidroja Valsts kancelejas direktors Alvis Vītols, vadības līgumi (kas kopš zināma laika kļuvuši konfidenciāli) «tiekot slēgti ļoti individuāli».Vai tas nav dziļi saprātīgas būtnes izteikums? Pārsvarā ierēdņi šo slēpjamo naudiņu saņem par darbu virs noteiktās 40 darba stundu nedēļas. Summas acīmredzot slepenas tāpēc, ka darbi tiek veikti diennakts tumšajā daļā. Kā par to nepiemaksāt? Demogrāfiskā situācija taču esot katastrofāla. Ku-kū!
Re, sociāldemokrāti šonedēļ Saeimā iesnieguši likumprojektu, kas noteic, ka valsts un pašvaldību darbinieku, valsts un pašvaldību iestāžu un uzņēmējsabiedrību darbinieku atalgojums kopā ar visa veida prēmijām un piemaksām (kā lasītājam labi zināms, tādu ir daudz un dažādas) nevar pārsniegt 20 minimālās darba algas, tas ir, 1000 latu.
Šis likumprojekts, protams, tiks izgāzts, jo neatbilst politikas sejai Latvijā. Vispirms veči cīnās, pat rīkli saviem politiskajiem pretiniekiem gatavi pārkost, lai tikai savējos dabūtu iekšā daudzus latu apalīšus nesošos amatos, un tad, lai tie paši kodēji savējiem naudu ņemtu nost. Nē, tas neiet cauri. Jā, protams, ir miljoniem latu liels deficīts. Jā, nākamajā gadā deficīts draud pārsniegt simts miljonu latu robežu. Jā, mūsu valsts iedzīvotāju lielākā daļa dzīvo zem iztikas minimuma līmeņa. Jā, bet bez savām bada dzeguzēm tauta arī nevar iztikt.
Ku-kū!
