Vasara ir atvaļinājumu laiks, kad pat kūtrākie pilsētnieki un lielākie mājās sēdētāji dodas ekskursijās un izbraukumos, kur, mielojoties ar sagādātajiem labumiem, ļaujas saules stariem un atpūtai.
Vasara ir atvaļinājumu laiks, kad pat kūtrākie pilsētnieki un lielākie mājās sēdētāji dodas ekskursijās un izbraukumos, kur, mielojoties ar sagādātajiem labumiem, ļaujas saules stariem un atpūtai.
Atvaļinājuma idille būs vēl patīkamāka, ja iepriekš izplānosiet, kur doties. Taču, ja trauksmainajā ikdienas ritmā tam nav atlicis laika, piedāvājam vienas dienas ekskursijas maršrutu. Gandrīz visās minētajās vietās jūs ne tikai varēsiet aplūkot ko interesantu, bet arī atrast labu vietiņu ugunskuram un teltij.
No rīta (ne pārāk vēlu, lai visu pagūtu apbraukāt un apskatīt) dodamies ceļā. No Jelgavas izbraucam pa Tukuma šoseju. Neilgi pēc Apšupes krustojuma, kurā noteikti jāapstājas un jāpalaiž garām pa Rīgas – Liepājas šoseju braucošās mašīnas, šosejas kreisajā malā redzams ceļa rādītājs «Džūkste 7 km». Nogriežamies turp. Kad esam izbraukuši cauri Lanceniekiem un šķērsojuši dzelzceļu, ceļa labajā pusē varam vērot straujo un ļoti līkumaino Džūkstes upīti. Teika vēsta, ka milzis, cīnoties ar ienaidniekiem, no zemes ar visām saknēm izrāvis milzīgu ozolu, kura saknes stiepušās līdz pat Lielupei. Saknes vietā radusies Džūkstes upīte. Tā Zemgales līdzenajam novadam, kur upes tek rāmi un mierīgi, ir visai neparasta parādība.
Turpinot iesākto ceļu, nokļūstam Džūkstē (1). Tur varam apskatīt Kārļa Zemdegas veidoto pieminekli Pirmajā pasaules karā un Latvijas atbrīvošanas cīņās kritušajiem džūksteniekiem. Pieminekļa centrā redzama gigantiska no somu granīta veidota urna, kas simbolizē kritušo dvēseles, kurām nav mājvietas dzimtajā zemē. Uz pieminekļa pakāpieniem ir sērojošas sievietes tēls, bet pretējā pusē – karavīrs ar šķēpu un ozolzaru. Līdzās atrodas arī piemineklis 1944. gada Ziemassvētku kaujās kritušajiem leģionāriem. Tas veidots 1990. gadā un drīz vien arī vandaliski saspridzināts. Nākamajā gadā piemineklis atjaunots, izmantojot saspridzinātās atliekas. Blakus ir arī kapsēta, kur apglabāts latviešu folkloras, īpaši pasaku, vācējs un apkopotājs Ansis Lerhis-Puškaitis. Pārsimts metru tālāk darbojas daudziem jau pazīstamā maizes ceptuve. Pēc maizes nogaršošanas turpinām ceļu Lestenes virzienā.
Viens no septiņiem Latvijas brīnumiem
Nokļūstot Lestenē (2), varam aplūkot turienes baznīcu, kas ir gandrīz trīs gadsimtus veca. Otrajā pasaules kara laikā tā cietusi maz, taču pilnībā izpostīta pēckara gados. Baznīcas iekārta, ko uzskata par vienu no Latvijas septiņiem brīnumiem, daļēji eksponēta Rundāles pils muzejā. Veci ļaudis stāsta, ka ērģeļu meistaram izdurtas acis, lai viņš vairs nekad nespētu radīt skaistāku un skanīgāku instrumentu. Turpat līdzās ir Otrajā pasaules karā kritušo latviešu un vācu karavīru apbedījumi. No šejienes nepacietīgāki braucēji var doties taisni uz Jaunpili, bet drošsirdīgākie izmest līkumu caur Irlavu. Dažus kilometrus pēc Tukuma – Jaunpils šosejas šķērsošanas ceļš ved pāri pagājušajā gadsimtā būvētam garam un šauram divlaidumu akmens tiltam.
Turpinot ceļu, nokļūstam Irlavā (3), kuras savdabīga iezīme ir daudzās guļbūves. Pagasta centrā valda neparasta sakoptība. Šo vietu vēl krāšņāku un tīkamāku dara Abava, kas tur vēl nelīdzinās tai straujajai upei, kas plūst Sabilē. Tālāk griežamies riņķī un braucam pa to pašu ceļu atpakaļ līdz Vaskiem. Abavas labajā krastā apmēram 100 metru no ūdenstorņa atrodas Abavas veselības avotiņš, kurā lieliski var veldzēt slāpes.
Velns, kas lietus laikā gārdzis
Turpinām ceļu uz Jaunpili (4), kur atrodas Livonijas ordeņa pils. Pie ieejas tās pagalmā skatāmi
17. gadsimta lielgabali. Pils fasādē uzmanības vērta ir notekūdens caurule ar restaurētu velna attēlu. Agrāk velns lietus laikā gārdzis, atdarinot vemšanu. Tas veidots tādēļ, ka barons vēlējās savu brāli atradināt no dzeršanas. Zemnieki bija pārliecināti, ka pilī tiešām atrodas pats nelabais, tādēļ lietus laikā tai meta līkumu. Šā gadsimta vidū, restaurējot pili, bija nolemts atjaunot arī interesanto velnu, taču līdz pat šai dienai vēl nav izdevies noskaidrot amatnieku meistardarba noslēpumu, tādēļ pagaidām lietus laikā velns klusē.
Pils pagrabā esot akmeņi, kas nosvīst, kad paredzamas laika maiņas. Akmeņi, kas izciļņu veidā izdalās pils sienā, norāda vietas, kur celtniecības laikā nosities kāds cilvēks.
Līdzās pilij varat apskatīt arī senlaicīgas ūdensdzirnavas, Jaunpils luterāņu baznīcu un dārzniecību. Jaunpilī ir arī vairākas kafejnīcas, no kurām viena atrodas tieši pilī. Tur jūs varat rezervēt ne tikai galdiņu, bet arī visu kafejnīcu.
Dodamies uz Bikstiem, kur kafejnīcā «Dzirnaviņas» var paēst tie, kas nepaguva iestiprināties Jaunpilī. Turpat varat apskatīt arī daļēji saglabājušās Bikstu ūdensdzirnavas. Tad turpinām ceļu uz Auci. Pēc apmēram 18 kilometru braukšanas pa līkumotu lielceļu nokļūstam Lielaucē, kur iespējams aplūkot gan Lielauces pili, gan pastaigāties pa iekoptu parku.
Pie Ķeveles Karaļa avotiem
No Lielauces apmēram 3,5 kilometrus braucam pa asfaltētu ceļu un krustojumā nogriežamies pa labi un vēl pēc tikpat liela ceļa gabala –vēlreiz pa labi. Kad ceļš uziet kalnā, atkal novirzāmies pa labi un nokļūstam labiekārtotā stāvvietā pie Ķeveles Karaļa avotiem (5). Tautā tos dēvē arī par Septiņiem vai Zviedru avotiem. Teika vēsta, ka šos avotus medību laikā nejauši uzgājis Zviedrijas karalis, kuram tie tik ļoti iepatikušies, ka viņš apkārtnes muižniekiem pavēlējis tos labiekārtot. Avotu gravas labais krasts nostiprināts ar laukakmeņu krāvumu, bet gravai pāri pārbūvēts mūra tiltiņš. Pāri tam neparasti «pārlīdusi» resna priedes sakne, tā apliecinot šīs vietas īpašo bioenerģētisko strāvojumu. Apmeklējot šo vietu, ieteicams «apbruņoties» ar traukiem, kuros var sapildīt ūdeni, kas, pat ilgāku laiku stāvot plastmasas pudelē, nezaudē labās garšas īpašības.
Graviņā puslokā izvietojušies septiņi avotiņi. Sīku informāciju par tiem varat izlasīt turpat izvietotajā stendā. Piektā, sestā un septītā avota ūdeņi jums atvieglos dzīvi, ja iepriekšējā dienā gadījies vairāk papriecāties. Arī mūsdienu zinātnieki ir atzinuši, ka avotiem piemīt dziednieciskas spējas.
Nepacietīgākie var doties pa to pašu ceļu atpakaļ līdz asfaltētajai šosejai un tad pa labi – uz Auci. Pārējiem iesakām kalnā pie grants karjeriem nogriezties pa labi, lai apskatītu Dobes pilskalnu.
Pilskalns un stārķu kolonija
Tas pamanāms jau pie krustojuma ar nedaudz lielāku ceļu, kur jums jānogriežas pa kreisi. Apbrīnojama ir cilvēku spēja šo pilskalnu radīt bez tehnikas palīdzības, jo pat sportiskiem cilvēkiem ir vajadzīga krietna izturība un piepūle, lai tajā tiktu augšā. Netālu no Dobes pilskalna (6) pievērsiet skatu stārķu kolonijai – vienuviet ir septiņas putnu ligzdas, no kurām lielāka daļa ir apdzīvotas. Latvijā, kur stārķi ir visai bieži sastopami, šādas «pilsētas» tomēr ir retums.
No Kokmuižas caur Ķeveli dodamies uz Auci. Šajā jaukajā mazpilsētā ievērības cienīga ir Vecauces pils ar parku, turienes viesnīciņā iespējams pavadīt arī nakti. Izsalkušie kafejnīcā «Šmidta nams» pilsētiņas centrā var lēti un labi paēst, iedzert tēju, kas vārīta Septiņu avotu ūdenī.
Jau pagurušie ceļotāji no Auces var doties atpakaļ uz mājām. Cerams, ka šis brauciens jums paliks labā atmiņā un ceļojuma maršrutu ieteiksiet arī saviem draugiem.
