«Ja sāk iet, tad jāiet līdz galam,» vakar ziņu aģentūrai LETA izteikusies Saeimas deputāte Iveta Grigule (ZZS), kurai opozīcijas kolēģi cits pēc cita atsaka sākotnēji it kā solīto atbalstu eiro rēga uzturēšanai. Ja neizdosies savākt 34 deputātu parakstus par referenduma procedūras rosināšanu saistībā ar Eiro ieviešanas likumu, tad deputāte Grigule sola vākt 30 000 parakstu referendumam. Jau kopš gada nogales, kad politiķi, izmantojot sabiedrības neziņu un citas īpašības, pēc nepilna gada gaidāmā eiro ieviešana kļuvusi par savdabīgu skaistumkonkursu. Tajā uz mēles starmešu gaismā cits pēc cita pamanās gozēties politiķi, kas, kā viltīgi kūmiņi saostījuši iespēju kā kritalas savākt vēlētāju atbalstu, cenšas izdabāt sabiedrības noskaņojumam. Eirooptimisti jau sākotnēji apgalvoja, ka lielas daļas skeptiķu nostāja veidojas tikai ar patīk un nepatīk argumentiem, ko galvenokārt veido neziņa. Pēdējos mēnešos valdošā koalīcija, Latvijas Banka un virkne ekspertu sākuši padziļināti skaidrot, kādus labumus gūsim no eiro ieviešanas, ka valūtu maiņa nav ļauns bubulis. Ka cenas celsies tirgotāju nekaunības, nevis eiro ieviešanas dēļ. Ka jau pašlaik vairums kredītņēmēju nobalsojuši par eiro, ņemdami kredītus tieši šajā valūtā, jo, kā izrādās, tā ir lētāk un drošāk. Arī kliedzējai Grigulei, kā liecina valsts amatpersonas deklarācijas dati, vēl 2011. gadā bijušas vairāk nekā 100 tūkstošu eiro parādsaistības. Ja jau eiro tik slikts, ka to vismaz nākamgad vēl nevajadzētu, kādēļ viņa tam uzticējusies jau pirms vairākiem gadiem? Skaidrs, ka tās ir politiskas spēlītes, kur opozīcijas politiķu tirgošanās no kabinetiem izgājusi tautās, andelē iesaistot arī sabiedrību. Tikai, jo zinošāki kļūst iedzīvotāji, jo šaurāks kļūst eiroreferenduma tirgus. Un var izrādīties, ka preteiro balsu makšķerēšana, izmetot sākotnēji par tik gardu nolūkoto ēsmu, nāk par sliktu pašam copmanim.
