Lai privātā izglītība varētu pilnvērtīgi attīstīties, maksu par vienu bērnu vajadzētu dubultot, pārliecināta pirmsskolas izglītības iestādes «Punktiņš» vadītāja Linda Ozola.
Kā fēnikss, kas cēlies no pelniem. Šāds salīdzinājums nāk prātā par R.Lazdiņas privātskolu «Punktiņš», kas trīsarpus gadu laikā no teju bankrotējošas vispārējās izglītības iestādes pārtapusi bērnudārzā, kurā brīvu vietu vairs nav. Pašā ekonomiskās krīzes karstumā, kas arī deva skolai liktenīgo triecienu, tas izdevies «Punktiņa» dibinātājas Rantas Lazdiņas meitai Lindai Ozolai, kura patlaban arī vada izglītības iestādi.- Ar kādām izjūtām un kādā stāvoklī toreiz pārņēmāt «Punktiņu»? Skola pastāv jau aptuveni 20 gadu. Pienāca brīdis, kad mamma gribēja mierīgāku dzīves ritmu, tāpēc 2009. gada augustā skolas vadību pārņēmu es. Pirms tam vairākus gadus dzīvoju ārpus Latvijas. Likās – izveidots ļoti labs, stabils uzņēmums. Galu galā ne visiem vecāki atstāj tādu mantojumu, tāpēc riskēju un braucu. Taču sākās krīze. 2010. un arī 2011. gads bija ārkārtīgi grūts. Skolēnu ļoti maz. Finansiāli uzturēt skolu bija praktiski neiespējami. Gājām stipros mīnusos. «Punktiņa» ziedu laikos, cik atļāva telpas, tajā mācījās 120 skolēnu. Vidusskolā pat bija paralēlklases. Savukārt pēdējā gadā četrās klasēs kopā bija vien seši septiņi skolēni. Paturējām viņus tikai tāpēc, lai dotu iespēju pabeigt mācību gadu. Citādi no uzņēmēja viedokļa skolu man vajadzēja slēgt. Taču es izturēju un sāku darboties pirmsskolas virzienā, jo pilsētā tai bija liels pieprasījums. Gan programmu ziņā, gan tīri fiziski mēs pilnībā varējām adaptēties un pārveidoties par pirmsskolu. Pirmos divus gadus nācās sūri strādāt. Pati biju gan piegādātāja, gan lietvede un direktore un reizēm arī apkopēja.- Kā izdevās nokomplektēt kadrus? Pedagogiem taču bija nepieciešama pirmsskolas skolotāja kvalifikācija? 2010. gadā uzzināju, ka bankrotē privātā pirmsskolas izglītības iestāde «Alfa». Gāju runāt ar īpašnieku, un mums radās laba profesionāla saprašanās. Viņš man ieteica savus zinošos un metodiski spēcīgos kadrus. Pirmajā gadā, kad «Punktiņā» vēl darbojās jauktais modelītis (skola un pirmsskola kopā) aicināju darbā «Alfas» metodiskā darba vadītāju. Viņa atnāca ar visiem bērniņiem «pūrā». Tā radās pirmā grupiņa. Palēnām no sešiem pirmsskolas bērniem esam izauguši par pilnu bērnudārzu ar 70 audzēkņiem no viena līdz sešu, septiņu gadu vecumam piecās grupās. Visas vietas mums ir aizņemtas. Strādā pieci pedagogi un seši skolotāja palīgi. Man bija svarīgi, ka viņi nevis dara pēc iespējas minimālo, kas rakstīts uz papīra, bet paši uzņemas atbildību un domā, kā uzlabot savu darbu. Un «Punktiņa» darbinieki tādi arī ir. Uzķer manas idejas, darbojas un strādā. Pārdzīvo, ja kādi vecāki izteikuši aizrādījumu. Mēs taču esam privāta iestāde, par ko vecāki maksā, un viņi arī prasa. Tāpēc savos darbiniekos veidoju uzņēmēja domāšanu, lai klients, kas ir mūsu vecāks un bērns, paliktu apmierināts. Tāpēc jāstrādā, lai mēs būtu simpātisks un iekārojams bērnudārzs.- Konkurence pilsētā ir diezgan liela. Darbojas arī «Rūķu māja», «Saulītes rakari», «Pūčuks», «Varavīksne», «Saules bērnu dārzs», «Zvaigznīte», «Pīlādzītis». Ar ko jūs atšķiraties no šiem privātajiem bērnudārziem?Esam vienīgā privātskola ar mazām grupām. Mazākajās grupās mums ir ne vairāk par 12, bet lielākajās – 14 bērniem. Šo skaitli es nepārkāpju, lai nesamelotu, ka īstenojam individuālu pieeju, kas citās izglītības iestādēs bieži vien kļuvusi par izkārtni. Piesaista arī mūsu šarmantā nestandarta ēka, ko 19. gadsimta beigās kāds vācu muižnieks cēla kā savu vasaras rezidenci. Esam izmantojuši katru tās stūrīti, un lielākai daļai vecāku patīk šī mājīgā atmosfēra. Vēl virzāmies uz Montesori pedagoģiju, kurā pasaules iepazīšana notiek, izmantojot visas maņas, nevis iekaļot zināšanas. Šīs metodes mums šķiet ļoti tuvas. Tāpēc visus pedagogus esmu aizsūtījusi uz Montesori pedagoģijas kursiem Zemgales reģiona Kompetenču attīstības centrā. – Cik maksā privātā pirmsskolas izglītība, un vai pietiek ar pašvaldības un valsts atbalstu?No valsts palīdzība tiek vien piecgadīgo un sešgadīgo bērnu apmācībai. Tādu gan mums nav daudz – pieci, seši. Tāpēc dotācija ir tik minimāla, ka mēs to praktiski nejūtam. Pašvaldība gan mūs atbalsta. Pirms desmit, divdesmit gadiem bija briesmu lietas, kad pateica – jūs esat privāta iestāde, paši arī tieciet galā! Patlaban tā nav. Pēdējā gadā būsim sagaidījuši jau otro pašvaldības finansējuma paaugstinājumu. Lai gan tie ir tikai pieci lati uz bērniņu, bet mēs to jūtam. Pašvaldība arī jautā par problēmām un kopīgi meklē risinājumus. Iesaista visos pasākumos. Vairs neatdala. Ja man nebūtu valsts un pašvaldības atbalsta, šajā brīdī būtu praktiski neiespējami izdzīvot. Ne visi vecāki Jelgavā spētu samaksāt, piemēram, 150 latu mēnesī. Taču ar maksu mums ir ļoti jābalansē – ja pacelsi augstu, vecāki atradīs, kur ir mazāk. Nevaram arī palikt ar tādu, kas ļauj tikai vilkt dzīvību, nevis attīstīties. Tad mēs pārvērstos tikai par bērnu pieskatīšanas iestādi. Jādomā arī – ja kādreiz mūsu pastāvēšanai rastos kādi draudi, piemēram, pašvaldība sola atvērt jaunu bērnudārzu ar daudzām vietām, ar ko mēs būsim labāki, lai tomēr izvēlētos mūs. Patlaban gan jau tā notiek – sagaidot rindu uz pašvaldības bērnudārzu, aiziet galvenokārt mazie bērni. Lielie tomēr paliek.- Cik daudz naudas jums vajadzētu, lai nodrošinātu iestādes attīstību?Tas ir ļoti slidens jautājums. Mums reiz prasīja uztaisīt tāmīti, cik izmaksā viens bērns. Taču – ko tas nozīmē? Pateikšu, ka 500 latu, man atbildēs, ka esmu galīgi satrakusi. Bet tad es varētu nosiltināt jumtu, nomainīt apkures sistēmu. Mums vajag arī jaunu sporta zāli. Patlaban skatos, cik man dod pašvaldība, cik varētu prasīt no vecākiem un ko par to iespējams atļauties. Ja tā jautā, es noteikti dubultotu izmaksu par bērnu. Šajā brīdī gan nevaru teikt, ka man būtu jāčīkst, cik grūti. Tā nav! Pirms diviem gadiem es tiešām raudāju. Taču vajag vairāk, lai attīstītos. Ēka arī ir mūsu, bet neviens nepalīdz to uzturēt. Citreiz gribas raudāt, ka atnāk firma, divās dienās uztaisa vienu mazu šķūnīti un paprasa man 300 latu. Tā ir nauda, ko es varbūt maksāju skolotājam, kurš ar augstāko izglītību kārtīgi no rīta līdz vakaram strādā veselu mēnesi.- Vai sapni par privātu vispārējo izglītību esat galīgi atmetuši?Patlaban ir sajūta – paldies Dievam, esmu izcīnījusi cīņu, un pirmsskola darbojas. Ēka nebija jāpamet tukša. Taču, atklāti sakot, ir radusies doma par sākumskolu. No vecākiem esmu dzirdējusi – kamēr bērns vēl ir mazs un kārtīgi nav iemācījies lasīt un rēķināt, ļoti labprāt sūtītu privātā skoliņā. Neesmu pārliecināta, ka tuvākajos gados izveidošu pamatskolu un vidusskolu, bet par sākumskolu ļoti domāju. – Atgādināsiet, kāda bija privātskolas «Punktiņš» vīzija? Tās norieta laikā publiskajā telpā izskanēja diezgan nejauki komentāri.Kad skola gāja mīnusos, man bija jāatlaiž skolotāji. Ļoti daudzi jutās aizvainoti un izgāza savu žulti interneta forumā. Ranta Lazdiņa ir pedagogs līdz matu galiņiem. Cepuri nost, kā viņa veica metodisko darbu. Skola bija domāta jebkuram bērnam. Mācības notika atbilstoši katra zināšanu līmenim. Tas prasīja ļoti lielu darbu no skolotājiem. Tika izveidota vesela vērtēšanas sistēma. Kad skolēnam izdeva izlabotu kontroldarbu, apakšā viss bija sīki paskaidrots, kāpēc tā vērtēts un tāda atzīme. Par to varētu grāmatu rakstīt. Taču kaut kas arī nenostrādāja. Man kā skatītājam no malas, kas pienāca vēlāk, šķiet, ka mamma paklupa tajā, ka nevis taisīja konkursu, bet ņēma pilnīgi visus, kas nāca. Viņas filozofija bija tāda, ka jāpadod roka arī pakritušajam. Līdz ar to nāca arī tādi, kuriem vecāki varbūt bija kaut ko palaiduši garām audzināšanā, negāja skolā. Mamma ieguldīja milzīgu darbu, lai paceltu skolēna pašapziņu un viņu «izvilktu». Protams, sirds sāpēja, kad runāja – paskat, viņš no mums aizgāja nesekmīgs, bet «Punktiņā» ir sekmīgs, jo atzīmes ir nopircis. Pašās beigās sanāca arī tā, ka vecāki, kuru bērniem mācībās labi gāja, krīzes iespaidā vienkārši nolēma ietaupīt. Palika tie, kuri bija gatavi maksāt, lai tikai atvasei nebūtu jāiet uz valsts skolu, jo tur viņš pazustu. Tāpēc arī izplatījās runas par «Punktiņu» kā atpalikušo skolu. Taču mammai joprojām sirds ļoti sāp, ka vispārējās privātskolas vairs nav.- Tomēr nākotnē jūs raugāties optimistiski?Jā, protams! Galvenais ir neieslīgt pašapmierinātībā. Kas apstājas, tas arī nogrimst!
