Par graudu maltuvi Tērvetē 13. gs. liecina Livonijas Indriķa «Atskaņu hronika». Hronists apraksta notikumus Tērvetes pilskalnā ap 1279. gadu.
Par graudu maltuvi Tērvetē 13. gs. liecina Livonijas Indriķa «Atskaņu hronika». Hronists apraksta notikumus Tērvetes pilskalnā ap 1279. gadu. Nameja vadītie zemgaļi bija aplenkuši krusta karotājus. Lai novērstu aplencēju uzmanību, kāds no ordeņa vīriem nolēma izlauzties un aizdedzināt dzirnavas:
«..kāds vīrs tad ņēmās drošu prātu,
lai sudmalas aizdedzinātu,
no pils, kas drusku atstatu..»
Dzirnakmeņu griešana maltuvēs bija viens no smagākajiem darbiem, tādēļ vairākās zemēs šo fiziski smago darbu veica noziedznieki kā spaidu darbus. Taču pretēji tam senlatvieši graudu malšanu turējuši lielākā godā. Parasti graudus mala sievietes, īpaši jaunas meitas. Nereti sievietes, darot smago darbu, laiku īsinādamas, dziedāja. Maltuvēs viņas pavadīja garas stundas, bet reizēm strādāja pat cauru nakti. Rokas dzirnavās graudus latviešu zemnieku sētās mala vēl 19. gs. un dažos gadījumos arī 20. gs. sākumā. Parasti maltuves atradās kādā no saimniecības ēkām, piemēram, rijā vai dzīvojamās mājas vienā galā. Kādā veidā zemnieks mala izaudzēto labību, tas neapšaubāmi bija atkarīgs no viņa rocības. Pirmās ūdensdzirnavas Latvijas teritorijā cēla 13. gs. Pēc arhitekta Arno Teivēna sniegtajām ziņām, uzzinām, ka pirmās ūdensdzirnavas Latvijā celtas 1208. gadā pie Rīgas. Tās būvēja galvenokārt Vidzemē, Latgalē, Kurzemē, kur bija daudz strautu, upju ielejas, gravas, kas atviegloja dzirnavu izbūvi un sekmēja to darbību. Vietās, kur nebija apstākļu ūdensdzirnavu celtniecībai, tapa vējdzirnavas. 14. gs. Latvijas teritorijā sāka celt vējdzirnavas, īpaši Zemgalē, jo rāmā upju tecējuma dēļ ūdensdzirnavu izbūve prasīja daudz pūļu un līdzekļu.
Vēja melderis ir Dieva nerrs
Vējdzirnavas būvēja augstākā un klajākā vietā, tālāk no mežiem, birzīm un ēkām, lai no visām debess pusēm dzirnavu spārniem netraucēti piekļūtu vējš un grieztu tos ar savu spēku. Veci ļaudis zina stāstīt, ka vējdzirnavas cēla āderu krustpunktā, jo tur nemēdza dzīvot grauzēji – peles, žurkas –, kurām dzirnavas būtu īsta paradīze. Vējdzirnavas atradušās arī ūdensdzirnavu tuvumā. Ja ūdens bija maz, tad varēja malt vējdzirnavās.
Senākās bija vienkāršās un lētās staba tipa vējdzirnavas jeb būcenes. Vēja virzienam mainoties, viss vējdzirnavu korpuss kopā ar mehānismiem tajā un spārniem tika pagriezts pret vēju. Staba tipa vējdzirnavām spārniem pretējā korpusa pusē atradās durvis un parasti četras garas galā kopā sastiprinātas kārtis jeb «aste». Ar to palīdzību viens vai vairāki cilvēki pagrieza vējdzirnavas ar spārniem pret vēju. Bieži dzirnavas tika grieztas ar zirga palīdzību. Līdz mūsdienām Jelgavas rajonā nav saglabājušās nevienas staba tipa vējdzirnavas. Taču tās apskatāmas Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, kurp savulaik tika pārvestas 1814. gadā celtās Šķibes pagasta Bendzoļu staba vējdzirnavas. Grozīt dzirnavas pret vēju nebija tik viegli. Slavenais holandiešu dzirnavu būvētājs J.Lēgvaters savulaik liecinājis, ka flāms L.Andrejsons pirmais konstruējis holandiešu tipa vējdzirnavas ap 1573. gadu. Tām bija raksturīgs nekustīgs korpuss.
Pret vēju tika pagriezta vienīgi dzirnavu galva ar tajā nostiprināto spārnu vārpstu un spārniem. Bieži uzturēdamies Holandē, hercogs Jēkabs bija iepazinis jaunā tipa vējdzirnavas un novērtējis to lielās priekšrocības. Hercogs ap 1644. gadu pavēlēja uzcelt 50 holandiešu tipa vējdzirnavu savās domēnēs. Zināms, ka 17. gs. vidū hercogistē bija apmēram 75 līdz 80 vējdzirnavu, no tām 25 līdz 30 piederēja muižniekiem. Muižnieki savās privātmuižās cēla lielākas un mazākas vējdzirnavas, ūdensdzirnavas, saglabājās arī maltuves. Tieši no hercogistes holandiešu tipa vējdzirnavas izplatījās Vidzemē un Latgalē.
Holandiešu tipa vējdzirnavās parasti bija divi trīs malšanas gaņģi, bet retāk – pat četri. Parasti bija putraimu siets, pusbīdele vai bīdelēšanas cilindrs. Dzirnavās mala graudus lopiem un maizei, gatavoja grūbas, putraimus, sijāja un bīdelēja miltus, tīrīja un veldzēja graudus, kā arī mala ģipsi, krītu, kaļķus, zāģēja dēļus, kulstīja linus, samala kādu tabakas maisu un tamlīdzīgi. Hercogs un muižnieki savas dzirnavas rentēja melderim. Līdz ar to rentniekam par brīvu bija jāmaļ muižas labība.
Pašam par saviem līdzekļiem melderim bija jāuztur kārtībā dzirnavas. Labi vajadzēja prast galdnieka darbus, jo dzirnavu mehānisms bija no koka un bieži vien steigā bija nepieciešams izgatavot kādu ķīli koka zobratam. Labību mērīja pūros (aptuveni 46,6 kg). Labības maisā ietilpa divi līdz trīs pūri, bet par labības malšanu melderis ņēma sieciņu. Tā bija apkalta koka kastīte, kuras tilpums bija 3,4 litri. 19. gs. beigās un 20. gs. melderiem maksāja naudā. Varētu likties, ka melderi allaž dzīvoja «cepuri kuldami». Protams, viņi bija labi iztikuši. Labību malt vajadzēja gan muižniekam, gan zemniekiem, gan arī kalpiem, un viņi iztiku varēja sev nodrošināt itin labi. Taču vietā ir atcerēties teicienu: «Vēja melderis ir Dieva nerrs».
Dzirnavu galva bija jāgroza tā, lai spārnus grieztu vējš, bet, kad vēja nebija, dzirnavnieks sēdēja bez darba. 1663. gada Kurzemes un Zemgales muižu noteikumos bija prasība, ka no viena pūra rudzu melderim jāizmaļ puspūrs bīdeļmiltu un divi sieki kliju vai arī par iztrūkumu jāpiemaksā. Savukārt 1716. gadā tika izdots Kurzemes un Zemgales dzirnavu nolikums, kas bija saistošs visiem hercogistes melderiem.
No Sibrēniem līdz Kūļiem
Holandiešu tipa vējdzirnavas bijušas vairāku veidu. Var droši apgalvot, ka divu vienādu vējdzirnavu nav. To pierāda arī tās dzirnavas, kuru paliekas saglabājušās Jelgavas rajonā līdz mūsdienām. Ziņas par mūsu novada dzirnavām var iegūt senajos plānos, kartēs, zīmējumos, aprakstos, statistikas krājumos, muižu saimniecību pārskatos, fotogrāfijās, cilvēku atmiņu stāstījumos. Valgundes pagastā uzkalniņā pie Lielupes atradās skaidas koka vējdzirnavas. Tās tika celtas 19. gs. sākumā. Vējeņu augstums bijis ap desmit metru. Tām bija četri 11 metru gari spārni, kuru sānos atradās vēja lēļi. Visbiežāk sastopamas ir dzirnavas ar četriem spārniem, bet to skaits varēja būt arī līdz 6, 8. Līdzās dzirnavām atradās dzirnavnieka māja. Holandiešu tipa koka vējdzirnavas bija Līvbērzes pagastā netālu no Līčiem un Ošu dzirnavas Jaunsvirlaukas pagastā. Diemžēl neviena no pieminētajām dzirnavām nav saglabājusies. Citu holandiešu tipa vējdzirnavu veidu pārstāv vējenes Lielupes krastā pie Emburgas. Tās daļēji saglabājušās līdz mūsdienām. Dzirnavu zemtilta daļa ir četrstūraina, mūrēta no laukakmeņiem. Emburgas vējdzirnavu virstilta daļa ir nošķelta konusa veida.
Savdabīgas ir Ūziņu vējdzirnavas. Tās 19. gs. sākumā cēlusi Neibergu ģimene. 1880. gadā vējenes tika pārbūvētas lielākas. Ūziņu vējdzirnavas Latvijā ir vienīgās zināmās holandiešu tipa vējdzirnavas, kurām uz sešstūraina laukakmeņu pirmā stāva korpusa ir no ķieģeļiem mūrēta nošķeltam konusam līdzīga augšdaļa. Visi dzirnavu spēka pārnesuma zobrati izgatavoti no koka, galvenokārt no ābeles un kļavas. Desmit metru garais velkbomis darināts no priedes. Visvairāk Latvijā izplatītas ir holandiešu tipa vējdzirnavas ar tiltu un mūrētu ķieģeļu korpusu. Tādas ir vēl šodien majestātiskās Pēterlauku vējdzirnavas. Kādas izskatījušās pārējās vējdzirnavas mūsu novadā, īsti vairs neuzzināsim. Strauji vējdzirnavu skaits palielinājās 19. gs. Pēc R.Puriņa apkopotajām ziņām, Kurzemes guberņā 1825. gadā bija 60 vējdzirnavu, 1861. gadā – 187, bet 1888. gadā – 227. E. Deršau un P.Keizerlinga 1802. gadā veidotajā Kurzemes provinces aprakstā minēts, ka Jelgavas (Dobeles) apriņķī bija 35 ūdensdzirnavas un 30 vējdzirnavu. 19. gs. 60. – 70. gados dzirnavu skaits bija dubultojies. Klāt bija nācis arī jaunums – tvaika dzirnavas. Krievijas impērijas valdība 1871. gadā atcēla muižnieku privilēģijas ierīkot dzirnavas. Līdz ar to arvien vairāk latviešu zemnieku kļuva par melderiem, izpirkdami dzirnavas no muižas. Daudzas dzirnavu celtnes cieta Pirmā pasaules kara gados.
A.Teivēna sarakstā redzams, ka tagadējā Jelgavas rajona teritorijā 1938. gadā darbojās 16 vējdzirnavu: Sibrēnu vējdzirnavas Glūdas pagastā, Dančuku – Butlaru, Jaunzemju, Ošu, Stuburu – Zenteļu vējdzirnavas Jaunsvirlaukas pagastā, Bērziņu (Ūziņu) vējdzirnavas Jēkabnieku pagastā, Kūļu vējdzirnavas Kalnciema pagastā, Vainagu vējdzirnavas Līvbērzes pagastā, Sēnerauga vējdzirnavas Platones pagastā, trīs vējdzirnavas Sesavas pagastā – Lieležu, Mālukroga, Vāveres –, Garo Bierantu un Vizbuļu vējdzirnavas Vircavas pagastā, bet Zaļenieku pagastā – Mazdunču un Pērekalna vējdzirnavas. No minētajām divās – Jaunzemju un Kūļu – papildus bija iebūvēti motori, bet Vizbuļu dzirnavas darbināja gan ar vēju, gan ar tvaiku. Bez vējdzirnavām darbojās astoņas tvaika dzirnavas un astoņas dzirnavas ar motoru.
Stāv dzirnas zaļā ielejā,
Šalc strautā ūdens kritums…
Nedaudz gribas pakavēties pie ūdensdzirnavām. Senās vējdzirnavas majestātiski un lepni stāv Zemgales līdzenumā kā sava novada lepnums, neiztrūkstoša kultūrainavas sastāvdaļa, kā atgādinājums, ka Zemgalē bija un ir Latvijas maizes klēts ar leknajiem tīrumiem un bagātajām labības druvām, bet ūdensdzirnavas veido ap sevi citu vidi – savdabīgu un intīmu. Mūsdienās ūdensdzirnavas parasti atrodas gleznainā vidē un ainavā iekļaujas kā apkārtnei radniecisks elements. Tās ir koku ieskautas, atrodas dzirnavezera vai upes grīvā ar šalcoši līstošo ūdeni, dzirnavratu koku atspulgiem ūdens spogulī un nebeidzamiem putnu treļļiem ezera krastos.
Lai kā pūlējās «vēja melderi» un lai arī cik liela bija viņu amata prasme, tik kvalitatīvu malumu kā ūdensdzirnavās viņi nevarēja iegūt. Par ūdensdzirnavām vēl trūkst dokumentāli drošu ziņu. Stjuarta 1702. gada kartē atzīmētas ūdensdzirnavas Kurzemes un Zemgales hercogistes teritorijā. Interesanti, ka vējdzirnavas kartē nav atzīmētas, ir tikai ūdensdzirnavas. Kāpēc? Vai zviedri hercogistes zemniekiem rekvizēto labību jau laikus paredzēja malt tikai ūdensdzirnavās? Tam varēja būt divi iemesli – maluma kvalitāte un nepastāvīgais vējš.
Kartogrāfs 1702. gada kartē pie Svētes muižas kā vienīgās pašreizējā Jelgavas rajona teritorijā atzīmējis ūdensdzirnavas, kuras vēsturnieks E.Dunsdorfs identificējis kā Galiņu dzirnavas. A.Teivesns min faktu, ka šo dzirnavu cēlājs un melderis bijis kāds Hans Kreijers. J.Barnikela 1747. gadā sastādītajā Kurzemes un Zemgales hercogistes kartē atzīmējis ūdensdzirnavas pie Vilces upes. Domājams, ka tās bijušas Mūrmuižas ūdensdzirnavas. Taču, lai apgalvotu, ka tās ir vecākās no visām, kuras saglabājušās līdz mūsdienām, vēl jāprecizē daži vēstures fakti.
Pēc 1938. gada dzirnavu saraksta redzam, ka bijušas četras ūdensdzirnavas. Vilces pagasta Mūrmuižas jeb Mūra dzirnavas piederēja Jesiferam S., bet Vilces dzirnavas – V.Ekmanim. Tajā abās bija iebūvēts tvaika motors. Zaļenieku pagastā arī bija divas ūdensdzirnavas – Krieviņam piederošās Lipstu ūdensdzirnavas un F.Boša Pēterkalna dzirnavas.
Vai mūsu dzirnavas būs vēl 100 gadu?
Runājot par Pēterlauku, Ūziņu vējdzirnavām, Mūrmuižas un Berķenes ūdensdzirnavām, uz jautājumu var apstiprinoši atbildēt – jā! Jācer, ka drīz Pēterlauku vējdzirnavas iegūs gādīgu saimnieku ar izpratni pret kultūras mantojumu. Ūziņu vējdzirnavas priecēs Zaļenieku ainavu, kamēr vien dzirnavu durvju atslēgas glabāsies to pēdējā meldera Alberta Reihenbaha un viņa pēcnācēju rokās. Jaunus īpašniekus 1996. gadā ieguva Mūrmuižas ūdensdzirnavas, un tiek veikts dzirnavu ēkas remonts un sakopta apkārtne. No jauna sāks dzīvot Berķenes ūdensdzirnavas. Atdzims to kultūrvide, bet šoreiz nedaudz citā kvalitātē. Ldzīgi kā Bauskas, Dobeles un citos Latvijas rajonos vecajās ūdensdzirnavās tiek ierīkotas mazās HES, bet Jelgavas rajonā tās būs pirmās. Tātad kompromiss, bet labs! Emburgas vējdzirnavas stāv kā stāvējušas, bet ne jau viss spēj atdzimt.
