Laikraksta redakcijā žurnālistu ikdienu vakar vēroja piecas skolnieces. «Izrādās, žurnālistiem vajadzīgi stipri nervi,» viņas secina.
Signija Meija, Vircavas vidusskolas 12. klaseŠī diena nesākās kā citas. Šodien man tika dota izdevība ieskatīties kādā profesijā, kas nākotnē varētu būt mana. Žurnālists – profesija, kas katru dienu sniedz ko jaunu gan pašam, gan apkārtējiem. Kāpēc izvēlējos ēnot tieši žurnālistu? Laikam būs grūti atbildēt, varbūt tieši tāpēc, ka šī profesija ietver tik daudz apslēptu nianšu, ko ikdienā parasts garāmgājējs nemaz nezina, tai skaitā arī es. Piemēram, kurš varēja iedomāties, cik liels informācijas apjoms klejo «Zemgales Ziņu» interneta portālā un ka to visu koriģē un pārvalda tikai viens cilvēks?Pēc šīs dienas tikai vairāk pārliecinājos, ka žurnālista darbs tiešām ir mūžīga kustība un komunikācija ar cilvēkiem, kas arī man visvairāk piesaista šajā profesijā. Domāju, par darbu avīzē vienmēr būs divi pretēji viedokļi. Būs kāds, kas ir pret žurnālista rakstīto, bet citi turpretī piekritīs. Un žurnālistam jānodrošinās ar biezu ādu, jo dažādie viedokļi un runas ļoti viegli var ietekmēt jebkura cilvēka spriestspēju. Manuprāt, žurnālistam ir ļoti svarīgi palikt tieši tādam, kāds viņš bijis, sākot šo darbu, neskatoties uz to, ka viņš jau šajā profesijā nostrādājis desmit gadu. Jāprot saglabāt stabilitāti savos uzskatos, nepakļaujoties apkārtējās vides spiedienam. Žurnālisti patiesībā ir tie, kas veido sabiedrību, lai gan cilvēki to noteikti nepamana. Droši var apgalvot, ka tā ir ļoti atbildīga profesija. Jau pēc pusotras stundas laikrakstā «Zemgales Ziņas» ieguvu lielāku pārliecību par to, ka savu nākotni vēlos saistīt ar šo profesiju. To pat ir grūti paskaidrot, laikam tas ir kāds iekšējs aicinājums, kas vilināt vilina kļūt par žurnālisti. Krista Evelīna Miezīte, Jelgavas Spīdolas ģimnāzijas 8.kom. klaseŠogad Ēnu dienā es izvēlējos ēnot Lāsmu Antoneviču – «Zemgales Ziņu» žurnālisti.Tieši žurnālistu gribēju ēnot tāpēc, ka mani piesaista žurnālistika un viss, kas ir saistīts ar to. Pagājušajā gadā ēnoju galvenās redaktores vietnieku žurnālā «Ilustrētā Zinātne». Šoreiz vēlējos uzzināt, vai avīze atšķiras no žurnāla. Sapratu, ka patiešām atšķiras. Piemēram, avīze iznāk daudz biežāk. Žurnālu veido lēnām un diezgan nesasteigti, bet avīzei ir jāraksta katru dienu un ziņām jābūt «svaigām», lai cilvēkiem būtu interesanti lasīt. Ja informēs par nedēļu veciem notikumiem, neviens to nevēlēsies lasīt, jo tās skaitās jau ļoti vecas ziņas. Avīzē žurnālistam ir jādomā trīs soļi uz priekšu un darbam jābūt ļoti izplānotam, lai visu varētu laikus izdarīt. Dienā dažreiz jāuzraksta pat vairāki raksti. Būt žurnālistam nenozīmē tikai rakstīt. Tas nozīmē būt komunikablam, lai varētu droši pieiet klāt pie cilvēka un sākt viņu intervēt, tas nozīmē vienmēr būt lietas kursā par konkrētās dienas aktualitātēm. Ir jāmāk arī sadzīvot ar kritiku, jo ne jau visiem patiks tas, ko es būšu uzrakstījusi.Manuprāt, būt par žurnālistu ir ļoti interesanti, jo tas ir diezgan daudzpusīgs darbs. Domāju, ka savu nākotni noteikti varētu saistīt ar šo profesiju, jo cilvēki, kas strādā žurnālistikā, ir ļoti radoši, komunikabli un interesanti. Ēnu diena ir tiešām lieliska pieredze, iespēja uzzināt daudz ko jaunu un jau tagad izvēlēties savu profesiju. Evelīna Boriseviča, Jelgavas Spīdolas ģimnāzijas 8.soc. klase Šodiena bija neparasta – piedalījos «Ēnu dienā 2013» un ēnoju «Zemgales Ziņu» žurnālisti Lāsmu Antoneviču, kā arī uzzināju daudz ko jaunu par redakciju un pašu avīzi. Par žurnālistiku interesējos jau no pamatskolas, kad latviešu valodas stundā rakstījām domrakstu par sapņu profesiju. Patīk arī darbs lielā, draudzīgā kolektīvā. Man šodien paveicās, jo kopā ar žurnālisti un viņas kolēģi braucām intervēt meistari, kas gatavo dažnedažādas somas gan puišiem, gan meitenēm. Redzēju, kā Lāsma ar fotogrāfu sadarbojās, mēģināja uzzināt arvien vairāk informācijas, lai raksts, kas tiks publicēts nākamās otrdienas avīzē, sanāktu saistošs un, kā žurnālisti saka, – aktuāls. Biju arī pārsteigta, cik interesantas bija pašas somiņas – nevis vienkāršas, kādas var nopirkt veikalā, bet gan ar domu bērnus veidot gudrākus un radošākus. Lāsmas kolēģe Gaļina Kudrjavceva mums izstāstīja arī par portālu zz.lv. Mūsdienās cilvēki maz lasa avīzes, bet vairāk tērē laiku internetā. Tādēļ arī ir tāds portāls, lai rakstītie notikumi nepazustu pavisam. Secināju, ka žurnālistika ir ļoti interesanta, bet ir vajadzīgi stipri nervi, jo katra diena ir spraiga, notikumu un dažādu cilvēku pilna. Jābūt komunikablam un ātram. Domāju, ka nākotnē es varētu mēģināt mācīties šādu profesiju, un liels paldies Lāsmai, ka atļāva uzzināt vairāk par «Zemgales Ziņu» redakciju. Madara Grigorjeva, Vircavas vidusskolas 12. klase«Zemgales Ziņu» Šodien redakcijā ēnoju vairākus žurnālistus. Šo profesiju pārstāvjus izvēlējos, jo, iespējams, tā būs mana nākotnes profesija. No Lāsmas Antonevičas stāstītā uzzināju, ka «Zemgales Ziņas» pastāv jau no 1994. gada, tieši no tā paša gada, kurā piedzimu es. Vai avīzēm būs nākotne? Man šķita, ka ne, bet Lāsma mani pārliecināja, ka tās tomēr pastāvēs. Internets ir ļoti izplatīts, bet jaunākās ziņas liela daļa cilvēku tomēr izvēlas lasīt avīzēs. Vai tā ir patīkama pasēdēšana pie avīzes, nevis pie datora, es nezinu, bet, kā izrādās, statistika liecina, ka «Zemgales Ziņas» lasa lielākoties jauni cilvēki. Tomēr interesanti, ka, lai radītu avīzi, nemitīgi jāseko līdzi arī jaunākajām ziņām virtuālajā vidē.Komunikācija ar cilvēkiem ir dažāda – viens vairāk vēlas sarunāties, cits vispār negrib par sevi stāstīt neko, bet tas, ka, strādājot redakcijā, var daudz ko uzzināt un redzēt, mani ļoti piesaista. Darbs nav viegls un prasa daudz enerģijas, jo katram žurnālistam jābūt zinošam vairākās tēmās, turklāt jāraksta gan labās ziņas, gan kritiskās.Redakcijā valda patīkama atmosfēra. Žurnālista darbs šķiet aizraujošs. Galvenais, kas nepieciešams, lai strādāt būtu patīkami, ir labs kolektīvs, un es domāju, ka tieši tāds pastāv «Zemgales Ziņu» redakcijā.
