Maz ticams, ka Ķīnas vai Sīrijas pilsoņi iepriekš, zinot, ka Latvija slavena ar savu mazāk samaitāto dabu, katru dienu apmeklēja mūsu valsts vēstniecību savā zemē un jautāja, vai gadījumā nebūtu kāda iespēja pārcelties uz dzīvi šajā brīnišķīgajā valstī Baltijas jūras krastā. Visticamāk, arī austrumos darbojas apsviedīgi ļaudis, kas par konkrētu naudas summu gatavi iepazīstināt ārvalstniekus ar viņu iespējām visvieglāk tikt pāri ES robežai. Izdevīgums gan vieniem, gan otriem.Pašvaldības, kuras par populārākām atzīst ārzemnieki, kas grib saņemt uzturēšanās atļaujas, divarpus gadu laikā saņēmušas 200 tūkstošus latu nekustamā īpašuma nodokļa veidā. Savs kumosiņš arī valstij. Bet pie daudz lielākas peļņas tikuši uzņēmēji, kas, izbūvējot lielus namus pirmskrīzes laikā, beidzot spējuši pārdot vietējiem «nepavelkamas» mājas un dzīvokļus, kas gadiem stāvējuši tukši. Un popularitāte šajā gadījumā arī tāds stiepjams jēdziens – varbūt Jelgavā tas gaiss nemaz nav sliktāks nekā Ozolniekos, vienkārši pilsētas uzņēmēji iebraucējiem nevar piedāvāt nekustamos īpašumus, kas būtu 100 tūkstošu latu vērti. Bet Ozolnieku gaisu, redz, grib elpot vēl vismaz 50 ārzemnieku, kas presei neatklāj ne to, kā plāno pelnīt iztiku, dzīvojot Iecavas krastā, ne arī īsto iemeslu savam lēmumam padzīvot Latvijā. Vairums no imigrantiem drīz pēc pirkuma savu mitekli iznomā kādam vietējam, bet paši ieguvuši iespēju aizlaisties Šengenas zonas ārēs, kur varbūt gan upe tīrāka, gan elpot varēs pilnāku krūti.Varbūt bubulis par dāņiem, kas izpērk Latvijas zemnieku zemes, nemaz nav bijis tas bīstamākais? Un vai nebūtu jāceļ trauksme, ka austrumnieki mūsu valsti padara par tādu kā tranzīta ceļu uz rietumiem? Latvieši pārskaita īres maksu austrumniekiem, bet valsts budžets no tā pilnāks netop.
