Starp Beļģijas divām lielākajām pilsētām Briseli un Antverpeni Londerzēlas pašvaldībā jau vairāk nekā 20 gadu savā fermā saimnieko Rafs un Anne de Kērsmākeri. «Ar visu tiekam galā paši, divas meitas ir cītīgas studentes, bet – ko nākotne nesīs, vēl nezinām, jo neviena nestudē ar lauksaimniecību saistītas lietas,» stāsta Anne. Saimniecībā palīdz arī vīrabrālis un vīratēvs. Negribam būt rūpnīca, vēlamies palikt ģimenes ražotne, atklāj Rafs.Mēslus vāc robotsFermā mitinās simt govju, kas gadā saražo ap 900 tūkstošiem litru piena. Tās izmitinātas brīvā tipa kūtī. Atsevišķā stallī mitinās 70 jaunlopi. «Saimniecībā atstājam tikai teles, buļļus nododam uzpircējiem par 78 eiro gabalā, kad tie sasnieguši desmit dienu vecumu,» klāsta saimnieks. Rafs atbild arī par 25 hektāriem labības lauku un pļavām, kas nodrošina barību lopiņiem. Govis pārtiek no labības, zāles, presēta cukurbiešu mīkstuma un koncentrātiem. Līdz trīs mēnešu vecumam teles tiek barotas tikai ar pienu, tad līdz gadam tiek dota zāle, bet pēc tam – maisījums, kas sastāv no zāles, labības, cukurbietēm. «Lai nav resnas, bet devīgas,» smejas Rafs. Kad vien laiks atļauj, no aprīļa beigām līdz septembrim govis tiek laistas ganībās. «Taču tā ir viņu pašu izvēle – doties ārā vai palikt kūtī,» uzsver Anne. Kūti saimniekiem palīdz sakopt mēslu robots. Astoņas reizes dienā tas cītīgi iztīra aizgaldu no viena gala līdz otram, atstājot aiz sevis tīru grīdu. Govis de Kērsmākeru saimniecībā ir devīgas – rekords vienai govij ir 68 litri dienā. Mājlopus izslaukt saimniekiem palīdz automatizēta slauktuve – tā 15 minūšu laikā var apkalpot 20 govju, bet stundas laikā piens tiek iegūts no 80 gotiņām.Nopelna vairāk45 procentus jeb četrsimt tūkstošus litru saražotā piena de Kērsmākeri nodod kooperatīvam «Milcobel», bet atlikušo pārstrādā savā pienotavā un pārdod fermā. «Lielāko daļu piena pārstrādājam dzeramajā pienā, paniņās, sviestā, jogurtā, biezpienā, piena šokolādē un desertos,» uzskaita Anne. Nododot pienu kooperatīvam, zemnieki saņem 36 centus par litru, pārdodot tieši fermā – ap 50 centu. Latvijas zemnieki par litru saņem vidēji 20 santīmu jeb apmēram 26 eirocentus. «Paniņas varam pārdot dārgāk, jo klienti tās labprātāk izvēlas labo īpašību dēļ,» uzsver Rafs. Pagaidām piena cena viņus apmierina, bet bail no cenu svārstībām tomēr ir. «Jaunajiem zemniekiem gan ir grūtāk, jo jāinvestē fermas attīstībā,» spriež Rafs. Arī viņš savā saimniecībā katru gadu cenšas ieviest ko jaunu. Ferma no nulles uzbūvēta pirms 20 gadiem. Pēc studijām Rafs gadu nostrādājis Beļģijas valdības Lauksaimniecības departamentā, divus gadus alus darītavā, bet 1990. gadā sācis strādāt tēva fermā. Savukārt Annes pieredze lauksaimniecībā sākās 1993. gadā, kad abi ar vīru sāka attīstīt savu saimniecību. Vecākiem piederējusi cigoriņu audzētava. Kad Eiropas Komitejas lauksaimniecības komisāra runasvīrs Rodžers Vaits saimniekiem jautā, vai viņi, lai izdzīvotu, ir atkarīgi no kopējās lauksaimniecības politikas subsīdijām, Rafs un Anne atbild noraidoši. «Mūsu fermai ir pievienotā vērtība – ražotne, kas sniedz lielākus ienākumus un kādas nav kaimiņu fermeriem, kas nodod pienu tikai kooperatīvam,» uzsver Rafs. Iespējams, arī viņi reiz pāries tikai uz piena ražošanu, bet patlaban turpina gatavot piena izstrādājumus, lai arī «katru gadu sakām, ka beigsim». Paļauties ne tikai uz Eiropu«Vairāk govju gan nevajag,» pārliecināts Rafs. Tad vairs nespēšot tikt galā pašu spēkiem. Jau šobrīd viņa darba diena ilgst līdz pat 16 stundām vasarā un 14 stundām ziemas periodā. Viņi gan uzsver – vēlamies palikt ģimenes uzņēmums, ne rūpnīca. Tas priecē arī ilggadējos fermas klientus, kas brauc gan pēc piena, gan paniņām un citiem piena produktiem. «Es braucu jau 15 gadus. Zinu, no kurienes piens ir nācis, zinu, kā govis tiek turētas un barotas,» stāsta kāds fermas veikaliņā satiktais beļģis. Klienti uz saimniecību dodas gan no Briseles, gan Antverpenes. Annes un Rafa pienotavā vērtīgākais aparāts ir tas, kurš divas dienas noturētu pienu pārvērš sviestā un paniņās. Atsevišķā telpā novietota tvertne, kurā tur pienu, kas paredzēts «Milcobel» kooperatīvam. Saimniecībā ir arī sava pakošanas sistēma, tā ļauj tirgot pienu arī, piemēram, plastmasas pudelēs. Rafs stāsta, ka Beļģijas Pārtikas aģentūra strikti seko līdzi tam, lai fermā tiktu ievērotas visas mājražotājiem un tiešajiem pārdevējiem uzliktās prasības. Rafs un Anne tirgo ne tikai pašu saražoto, bet arī apkārtnes zemnieku produkciju – sieru, olas, kartupeļus. R.Vaits norāda: EK mudina zemniekus atrast savu nišu, lai varētu īstenot ko līdzīgu, kā to dara de Kērsmākeri – paši saražo un paši tirgo savu produkciju, nepaļaujoties tikai uz ES naudu un subsīdijām, bet nopelnot un attīstoties. Kad saimniekiem jautā par izdzīvošanu, viņi samulst un apgalvo, ka dzīvojot labi: «Meitas universitātē varam palaist.»
