Ceļojums ilga tikai trīs dienas, bet bija ļoti vērtīgs – redzējām ne tikai vēstures liecības un dabas bagātības, bet arī to, kā igauņi cīnās par savu attīstību.
Igaunijas apmeklējumu tūrisma firmas autobusā pavadīja gids – jautrs vīrietis labākajos gados, lieliski pārzinādams Igaunijas vēsturi un ģeogrāfiju. Maršruts Rīga – Tallina – Lahemā dabas parks – Narva – Peipusa ezers – Tartu – Rīga. Sākumā apciemojam senu pilskalnu ar visiem «atribūtiem», kurus igaunīši – bālelīši atjaunojuši apmēram pirmsākuma veidolā – milzu lingas jeb katapultas ar aprīkojumu, mūru fragmenti un ļoti dziļa un sena aka, kas izbūvēta no vareniem laukakmeņiem. Naktsmājas staltu priežu audzēPēcpusdienā apciemojam varenāko Igaunijas ūdenskritumu Jagalu. Astoņus metrus augsts un ap 50 metru plats, tas dižojas uz Jagalas upes. Tik grandiozs kā Parānas kritums jau nav, bet Baltijā tas ir varenākais. Knipsējam to no augšas un apakšas. Daži pat palien zem ūdens pārgāznes. Visu vakaru meklējām naktsmājas. Tallinas pievārtē tās atradām staltu priežu audzē Somu jūras līča krastā. Abi ar kundzi Ainu ātri «okupējam» kāda numura divas tuvākās gultiņas, bet pirms gulētiešanas pieņemam divas jaukas dāmas. Pirmā – sirma kundze ap 80 gadiem, Stendē dzīvojot veco ļaužu namā un braši apmeklējot līnijdeju nodarbības. Otra – dobelniece, kura ar plašu vērienu saimnieko savā īpašumā. Turpmāk visur parasti dodamies vienā bariņā. Sievišķi klačojas, bet es kā gailis viņas pieskatu, lai nenoklīst pārdotavās. Tallina sakopta, daudz krāšņāka nekā padomju laikos, kad pirms 40 gadiem tur biju pirmoreiz. Ielās liela tūristu drūzma, knapi tiekam uz priekšu, fotografējam dižos Hermaņa torņus, mūrus un citus vēstures lieciniekus. Uzkāpjam arī pašā augstākajā Tallinas pils vietā, no kurienes paveras brīnišķīgs skats uz vecpilsētu. «Vana Tallin» krodziņš stāv kā stāvējis. Dīvaina kadiķu valstība un zivju pārakmeņojumiPēcpusdienā dodamies ceļā uz Lahemā dabas parku. Tik diženus akmeņus jūrā var redzēt tikai tur, bet līdz tiem var mierīgi aizbrist – ūdens nav dziļāks par metru. Gar krastu ejot, nokļūstam dīvainā kadiķu valstībā – tie aug nevis sausā mētrājā, bet gan plūstošās piekrastes smiltīs, turklāt jūtas lieliski, jo zari pilni zilajām odziņām, kuras ir lieliska piedeva medījumiem un veselības uzlabošanai. Kadiķu audzes tik blīvas, ka grūti tām izspraukties cauri, jo papildu virzību uz priekšu traucē blīvā ezerniedru biežņa. Netālu no kadiķiem mežā gids mūs aizved pie Igaunijas milzu akmeņiem –granītiem un pegmatītiem, kas šļūdoņa darbības rezultātā atnesti no Fenoskandināvijas. Akmens bluķi pat astoņus, desmit metru augsti, tiem mūsu lielākie nestāv blakus! Pa ceļam uz Narvas pusi gids iepazīstina ar senas muižnieku pils kompleksu ar vecu parku, kas terasēs iekārtots stāvā nogāzē. Klaiņodami abi noklīstam no grupas un dabūjam bārienu no mūsu vadoņa. Ceļš tālāk ved gar Lahemā dabas parka daļu, kas stiepjas gar jūras līča stāvkrastu līdz 50 metru augstumam. Krants lejpusē bieži sastopami seno devona laikmeta bruņu zivju pārakmeņojumi un citi senvēstures dzīvo radību nospiedumi kaļķakmeņos. Pielasām pilnas kabatas ar retumiem.Īsts brīnums bija Igaunijas augstākais ūdenskritums – kādus 35 metrus augsts, diemžēl vasaras laikā ūdens pārgāzne niecīga, salīdzinot ar pavasara paliem un rudens lietavām.Staļina ļaunuma impērijas lieciniekiTālāk braucam cauri Igaunijas enerģētikas nodrošinātāju un ārkārtīgi daudzu lielisku rūpniecības izejvielu avotu – degslānekļu raktuvju – rajonam. Ik pa laikam gaisā slejas līdz 100 metru augsti piramidāli slānekļa izdedžu pauguri, no kuriem vienā uzkāpjam. No tā paveras plaša panorāma uz šo rūpniecības aglomerātu. Zinu no viena PSRS vergu nometņu izdzīvojušā stāsta un vēl citiem avotiem, ka zem degslānekļiem atrodas arī bagātas urāna piķa rūdas atradnes, kurās vergojuši Staļina ļaunuma impērijas ātrai nāvei nolemtie. Igaunijā ieguva urāna rūdu padomju atombumbas ražošanai, un tikai daži atgriezās no šīm nāves dzirnavām. Manas bijušās darba kolēģes Ainas Mitrēvicas vīrs ir fenomens, jo atgriezies no Kolimas urāna raktuvēm ar sacaurumotām plaušām, kas rentgena aparātā izskatījušās kā raupji sacaurumots paklājs. Šis unikālais, augstas inteliģences apdāvinātais latvietis strādāja pie savas sievas, arī bijušās izsūtītās, kā palīgstrādnieks mežu ierīcības darbos ar cirvi un zāģi, filozofēja, sarakstīja traktātu «Sirds ritmi», kura vienu eksemplāru uzdāvināja man. Viņš lieliski orientējās mākslas norisēs, zināja vairākas svešvalodas un pēc atgriešanās no nometnes vēl nodzīvoja 20 gadu! Viņu izglāba arī mīļotā cilvēka tuvums un ilgas pēc Latvijas. Draudīgie Ivangorodas torņi un mūriIebraucam Narvā – senā pilsēta atrodas pie Narvas upes, kas pēc ūdens daudzuma līdzinās Daugavai, bet ir desmit reižu īsāka par to. Uz tās atrodas liela hidroelektrostacija. Kreisajā krastā – Igaunija, labajā – Krievija ar saviem draudīgajiem Ivangorodas torņiem un mūriem. Apciemojam vietējo muzeju senajā Narvas cietoksnī. Krievu gids izsmeļoši izklāsta savu versiju par Igaunijas vēsturi. Manāma Pētera I glorificēšana. Domāju, ka viņā iemitinājies Krievijas impērijas sindroms. Es ik pa brīdim viņam uzdodu neērtus jautājumus saistībā ar Krievijas impērisko politiku, sevišķi par Ivana Briesmīgā drausmīgajām izdarībām pret Novgorodu un Baltiju un Šeremetjeva izdedzinātās zemes taktiku Ziemeļu kara laikā. Narvā ir ap 90 procenti krievvalodīgo, tas vien daudz ko izsaka. No Latvijas 1944. gadā nošķēla divus procentus – Abreni ar lielajām ģipšakmens un kaļķakmens atradnēm, no Igaunijas piecus procentus, bet no Somijas vēl vairāk. Bet somi vismaz iedzina krievam respektu ar savu ārkārtīgo varonību un kaujas prasmi Kollā un daudzās citās vietās, kur tas zaudēja vismaz astoņas reizes vairāk kritušo un ievainoto nekā somi.Atmiņas par sulīgu dzērveņu guvumuPēc Narvas dodamies uz dienvidiem, apciemojam pareizticīgo klosteri. Visu cieņu šim vēstures un arhitektūras piemineklim un cilvēkiem, kuri tic savam dievam, strādā un paši sevi apgādā ar pārtiku. Kara laikā krievu lidotājs, kuram bija uzdots klosteri sabombardēt, neesot bijis spējīgs to izdarīt un bumbas iemetis neapdzīvotā vietā. Vēl piestājam Peipusa ezera krastā, kurā es izpeldos. Pirms 20 gadiem vēlā rudenī kopā ar draugiem braucām tur dzērvenes lasīt, un manā 25 litru guvumā bija izcili sulīgas un lielas. Jau vakarā iebraucam Tartu, kur iepērkamies lieliskā «maksimarketā» un iztērējam pēdējos grašus. Ap pusnakti jau esam Brīvības ielā, neļaujam mūsu jaukajai ceļa biedrenei no Stendes pārlaist nakti doties pie savas paziņas Rīgas nomalē, bet aizvedam uz savām mājām, un viņa savlaicīgi tiek pie salda miedziņa, bet no rīta – pie normālām brokastīm.
