Sešdesmito gadu sākumā (stāsts, protams, ir par pagājušo gadsimtu) pēc studiju beigšanas jauns un pliks (ne jau tiešā nozīmē!) nonācu pasniedzēja statusā Aizupes Meža tehnikumā. «Kā sākt vecpuiša dzīvīti?» es apjautājos vecākajiem kolēģiem. Audzē un pārdod kartupeļus, tad tiksi pie lielas naudas – viņi cits pēc cita atbildēja. Tikai mana vecuma lauku ļaudis šodien spēj atcerēties, ka tolaik katram strādājošajam bija tiesības apsaimniekot 0,5 hektāru zemesgabalu. Tādu es arī ciema padomei pieprasīju. Otrajā gadā jau ar plānāku maciņuRudenī, kamēr zemākas cenas, nopirku trīs maisus sēklas kartupeļu un pagrabā uzglabāju līdz pavasarim. Tad kaimiņš mehanizators manā lauciņā izdzina vagas, kur kartupeļu sēklu sametu un aizaru ar spīļarklu. Te nu laiks paskaidrot, ka jau kopš puišeļa gadiem protu apieties ar zirgu, aizjūga rīkiem, izkapti utt. – tas man problēmas, domāju, vēl šodien nesagādātu. Mani kartupeļi sadīga un, brīvajās svētdienās aplūkoti, auga kā traki. Ravēšana un vagu ataršana notika agrotehnikas prasību līmenī, un rudenī es, manuprāt, bagāto ražu aizvedu līdz tuvākajam uzpirkšanas punktam. No turienes atgriezos ar pabiezu naudas maku kabatā. Nu amats bija rokā!Nākamajā pavasarī kartupeļu stādīšanu atkārtoju, taču rudens pusē mani sasniedza ziņa, ka kartupeļus iepirkšot, tikai sākot ar piecu centimetru diametru. Novākto ražu vairāku dienu garumā «kalibrēju» caur alumīnija stieples riņķi. Šādi izšķirtos kartupeļus atkal aizvedu uzpircējiem, taču šoreiz mans naudas maciņš izrādījās plānāks nekā pirms gada. Toties «sīkos» kartupelīšus atdevu tehnikuma medniekiem meža dzīvnieku piebarošanai, un par to, medību sezonai sākoties, man šad un tad atmeta kādu meža gaļas gabalu. Pienāca trešais pavasaris. Tikai aiz spītības kārtējo reizi savu platību apstrādāju, taču vasarā redzēju, ka augšanas tempi nav vairs iepriekšējie. Augu seka! To es sapratu no saviem studiju laikiem: nevar vienu lauksaimniecības kultūru gadu no gada audzēt vienā vietā! Bet kur tad es būtu ņēmis svaigu platību?Rudenī visu novākto sabēru automašīnas kravas kastē un aizvedu vecākiem uz laukiem, jo viņiem tajos pašos 0,5 hektāros bija jāaudzē gan bietes, gan kāposti un vēl šādi tādi dārzeņi, un kartupeļiem gandrīz pietrūka vietas. Par šādu pievedumu māte apsolīja kādu gaļas gabalu, kad ar manis atvestajiem kartupeļiem būs nobarots kāds suķis. Nebija uzsnidzis pat pirmais sniegs, kad brālis motocikla blakusvāģī man atveda… puscūci! Ziemassvētkos uzaicināju viesos tuvākos kaimiņus, un mēs uzdzīvojām zaļi – karbonādes, sautētas ribiņas utt.Nedaudz apsālīta, krāsnī nostāvēja līdz pavasarimTaču laukos audzis un brangi barots puscūcis nav tik ātri apēdams. Ko iesākt ar pārpalikumu? Par ledusskapjiem tajos laikos kaut ko runāja tikai radio, un manā virtuvē tāda, protams, nebija. «Izgrāb pelnus un ieliec krāsnī – caur skursteni labi ventilēsies, un gaļa nebojāsies,» kāds kaimiņš mani mācīja.Nācās paklausīt, un tā gaļas gabali, gan nedaudz apsālīti, krāsnī nostāvēja līdz pavasarim. Viens mans kolēģis upītes malā bija ierīkojis kūpinātavu. Uz turieni mēs ar vēl vienu kaimiņu, gaļas gabaliem smagi apkrāvušies, aizgājām kādā pavasara pievakarē, iekūrām kūpinātavā uguni, salikām gaļiņu uz kaut kādām koka līstēm un, atlaidušies svaigajā zālītē, klausījāmies cīruļu dziesmās. Kad tas apnika, uzspēlējām zolīti, pa laikam piesviezdami jaunu kurināmo.«Kā tad ar mūsu gaļiņu?» pēc n-tajām zoles partijām mēs attapāmies. Ar gaļiņu bija slikti. Mūsu dāsnās kurināšanas ietekmē koka līstes bija sabrukušas un visa gaļa sakritusi kūpinātavas pelnos. Ko darīt? Es kā gaļas īpašnieks, ilgi nedomādams, apdegušos gabalus sametu līdzās esošajā upītē, tur tie ātri vien atdzisa, taču, atkal krastā izcelti, sevišķu apetīti vairs neizraisīja. Bet gaļa bija mana, par manis audzētajiem kartupeļiem iegūta, un sirdsapziņa neatļāva atstāt to suņiem par barību. Nokasīju no gaļas pelnus, apslaucīju zaļajā zālītē, sametu maisā un aiznesu mājās. Tur mēs ar kaimiņu, šad un tad zolīti spēlēdami, pa šķēlītei vien mūsu «kūpinājumu» apēdām. Bet ne kartupeļus, ne citas lauksaimniecības kultūras kopš tā laika es vairs neaudzēju.
