Prieks un lepnums pārņem katra cilvēka sirdi, zinot, ka viņa šūpulis kārts Zemgales novadā.
Prieks un lepnums pārņem katra cilvēka sirdi, zinot, ka viņa šūpulis kārts Zemgales novadā. Tieši Zemgalē piedzimis vairums mūsu ievērojamāko valstsvīru, dzejnieku, mākslinieku un zinātnieku. Arī zinātnieka profesora Haralda Biezā šūpulis ir kārts Zemgalē. Haralds Biezais dzimis 1909. gada 10. jūlijā Lestenē. Savu zinātnieka ceļu viņš uzsāk 1928. gadā Latvijas Universitātē. 1932. gadā H.Biezais beidz teoloģijas fakultāti un sāk strādāt par mācītāju Gramzdas draudzē Kurzemē. 1939. gadā viņš iegūst teoloģijas doktora grādu, aizstāvot disertāciju. Papildina zināšanas Cīrihē un Strasburgā. Kara vētru rezultātā H.Biezais atstāj Latviju un 1944. gada rudenī ierodas Zviedrijā. Studē Upsalas universitātē, kuru beidzot, iegūst filosofijas doktora grādu 1955. gadā. Pēc tam profesors strādā par docentu Upsalas universitātē: lasa lekcijas reliģiju vēsturē. 1962. gadā viņu ievēl par Teoloģijas zinātņu akadēmijas prezidentu Zviedrijā. Divus gadus viņš ir Somijā akadēmijas reliģiju vēstures katedras vadītājs. 1990. gadā profesoru H.Biezo Latvijas Zinātņu akadēmija ievēl par savu goda locekli. Viņam galvenais ir patiesīgums un darbs. H.Biezajam ir daudz rakstu periodikā par baznīcas un teoloģijas problēmām. Nozīmīgas ir viņa grāmatas par seno latviešu un baltu reliģiju. Ar saviem darbiem viņš kļuva starptautiski pazīstams kā izcils reliģiju zinātnieks. Tieši uz viņa pētījumiem atsaucas cittautu reliģijas pētnieki. H.Biezais ir ieskatījies latviešu dvēselē līdz pat tās dziļākajām saknēm. Viņš ir atklājis patiesību par senču dievišķo svētumu. Savos darbos ievērojamais zinātnieks atzinis, ka Kristus patiesības paliek vienas un tās pašas visos laikos, toties izpratne par tām mainās līdzi laikmetiem. H.Biezais meklē patiesību par mūsu tautas ieto un svešinieku uzspiesto ceļu, par latviešu dvēseles atgūšanu, par latvietību. Viņš ir cīnītājs par savas tautas likteni, par ko liecina viņa divas pēdējās grāmatas «Kurelieši» (1990. gadā) un «Latvija kāškrusta varā – sveši kungi, pašu ļaudis» (1992. gadā). H.Biezais ir atklājis pasaulei maz pētīto latviešu tautas dvēseli, bagātinājis latviešu gara kultūras vērtības. Viņa devums nes svētību, palīdz mums izprast latvisko dvēseli. H.Biezā devums dzīvos paaudžu paaudzēs, jo mūžīgās vērtības paliek nemainīgas. Profesors ir miris 1995. gada 18. maijā Zviedrijā.
