Pensionētā pastniece Ilga Vereščagina: «Nezinu es tādu vārdu – garlaicīgi».
Kad Ilgai Vereščaginai, kura šodien svin 80 gadu jubileju, vaicāju, ko nozīmē viņas fotoalbumā redzamā atzinība «Kvalitātes teicamniece», ko viņa savulaik saņēmusi par pastnieces darbu, sirmā kundze smejot atbild: «Par ko deva? Nu par sliktu darbu nedeva.» Viņai nepatīk lielīties, ar savu dzīvi esot apmierināta, lai arī veselība vairs nav tāda kā jaunībā.Klienti atpazīst joprojāmIlga dzimusi Krustpils pusē, bet uz Jelgavu kopā ar vīru pārcēlusies 1958. gadā, jo viņam tika piedāvāts fizkultūras skolotāja darbs Jelgavas Cukurfabrikā. «Kad pārbraucām uz šejieni, mums jau bija meita. Dēls piedzima Jelgavā. Esmu strādājusi arī ko citu, bet lielāko mūža daļu biju pastniece. Darbu pametu, kad palika 73 gadi, jo pastā notika pārmaiņas, arī algas jau bija mazas,» stāsta pensionāre, kura darbam pastā veltījusi vairāk nekā 40 gadu, šajā laikā paspējot «pagozēties uz dēļiem» un saņemt dažādus apbalvojumus.«Protams, kādreiz viss bija citādi. Arī pastnieka soma daudz smagāka, vairāk bija gan avīžu, gan vēstuļu. Pastāvēja normatīvs – soma nedrīkst būt smagāka par 15 kilogramiem. Mums pilsētā bija atbalsta punkti. Iznēsājām pirmos 15 kilogramus, tad ņēmām nākamos. Arī tagad tās kastes pilsētā redzu, bet nezinu, vai tās darbojas kā atbalsta punkti. Man darbs tīri labi patika,» saka bijusī pastniece, kura cietusi arī no suņu uzbrukumiem, taču tik traki, kā mūsdienās dzirdēts, ka suņi cilvēkus saplosa, gan neesot bijis.«Manā rajonā mani joprojām sveicina, aprunājas. Dažreiz es savus klientus neatpazīstu, bet viņi mani gan. Savulaik ar kafiju cienājuši, jo kādreiz pastnieks vairāk arī pensijas iznēsāja,» stāsta Ilga, kuras pārziņā dažādos laikos bija gan Garozas iela, gan Bērzu un Klijēnu ceļš, gan Sniega ielas apkārtne. Viņai patika apkalpot privātmāju rajonus, jo nevajadzēja tik daudz kāpelēt pa stāviem. «Ja kāds ko prasīja no veikala atnest, nesu arī, īpaši tiem, kas dzīvo Bērzu ceļa rajonā, jo tur līdz veikalam tālu,» pieredzētajā dalās pensionāre.Arī tagad kājāmAktīvi staigāt un braukt ar velosipēdu jelgavniece nav pārstājusi joprojām. Uz dārzu pie Miezītes ceļa no dzīvokļa Asteru ielā viņa vasarā brauc ar divriteni, bet ziemā Ilgai patīk pastaigas, apmēram stundu garas. «Man ir savs maršruts – pa Bāra, Būriņu, Miezītes ceļu, kur nav mašīnu. Satieku arī pāris citas kundzes, kurām acīmredzot tīk svaigā gaisā uzturēties. Man pastaigāties patīk, jo visu mūžu darbs bija kājās,» Ilga stāsta, atklājot, ka dabas baudīšanā viņai kādreiz pievienojušās arī citas jelgavnieces, taču pārstājušas.Savukārt savā dārzā pensionāre aprūpē tomātus, burkānus, arī kādu puķi. Viņai žēl, ka dārzi apkārtnē lielākoties ir pamesti, viss aizaudzis kā mežā, gliemežu vien pilns. Tagad darba kārtībā ir paprikas sēšana un gatavošanās dārza sezonai.Pieci mazbērni un mazmazbērns«Vai esat vecmamma, kas savus mazbērnus arī apada?» jautāju sirmajai kundzei. Nedaudz paadot gan, bet liela rokdarbniece neesot. Ilgai ir pieci mazbērni un jau viens mazmazbērns. «Vai tad nepietiek? Lai visiem ir vismaz tikpat daudz kā man,» pensionāre atbild uz jautājumu, vai nevajadzētu mazbērnus, kuri jau ir vecumā no 16 līdz 32 gadiem, paskubināt aktīvāk dāvināt omei mazmazbērnus. Jelgavniece pārliecināta – vecākajai paaudzei nebūtu pārlieku jāaizraujas ar jauno audzināšanu, jo viņi paši pietiekami prātīgi un apzinīgi: «Savus, kā mācējām, tā audzinājām. Tagad jau bērni daudz gudrāki par mums. Padomus vecajiem nav ko dot, jo viņi paši zina, ko viņiem vajag.»Piecu bērnu ģimene«Nezinu es tādu vārdu – garlaicīgi,» saka pensionāre, kura seko gan vietējām, gan Latvijas ziņām. Viņa ir arī aktīva vēlētāja. Pirms vairākiem gadiem tikusi pie mobilā telefona, taču atzīst – ejot ārā, ierīci atstāj mājās, ņem līdzi tikai tad, ja zina, ka kāds zvanīs.Savu jubileju nu jau astoņdesmitgadniece plaši svinēt neplāno, bet ģimene nelielus svētkus esot apsolījusi. «Nav jau ko ciemos aicināt. Radi apmiruši. Tikai krustmāte ilgi dzīvoja, bet māsas un māte līdz 70 gadiem nav nodzīvojušas,» stāsta Ilga Vereščagina, kura pati izaugusi piecu bērnu ģimenē. Čaklums un mīlestība pret darbuZane Plone, «Latvijas pasta» sabiedrisko attiecību speciāliste «Latvijas pastā» strādā vairāk nekā trīs tūkstoši pastnieku un pasta operatoru, no kuriem 90 procentu ir sievietes. Vidējais vecums – 40 – 50 gadu. Vairums pastnieku ir laipni, izpalīdzīgi un smaidīgi, bet, lai spētu kvalitatīvi un operatīvi piegādāt avīzes, žurnālus un vēstules, neņemot vērā lietusgāzes, aizputinātos ceļus, atsevišķu adresātu nesakārtotās pastkastītes vai piegādes laikā sastaptos dusmīgos četrkājainos draugus, viņiem noteikti piemīt arī liela atbildības izjūta, drosme, apzinīgums, čaklums un mīlestība pret darbu, ko veic. Inese Freidenfelde, Pasta pakalpojumu nodrošināšanas departamenta Zemgales reģiona vadītāja Ilga Vereščagina lielāko daļu sava mūža strādājusi Jelgavas 1. pasta nodaļā par pastnieci, un viņa bija ļoti apzinīga darbiniece, turklāt Ilgai bija augsta atbildības izjūta, darot savu darbu. Lielisks piemērs tam, kādam būtu jābūt ikvienam pastniekiem. Kolēģi viņu atminas kā jauku un labsirdīgu cilvēku, kas izpalīdz grūtā brīdi un nekad neatsaka. Man ir ļoti liels prieks, ka «Latvijas pastā» bijuši tik jauki pastnieki, kurus atceras un par kuriem runā labu arī tad, ja darbinieks uzņēmumā vairs nestrādā.
