Sabiedrības integrācijas pārvaldes vadītāju Ritu Vectirāni par integrāciju Jelgavā intervē Gaitis Grūtups.
– Krievvalodīgo iedzīvotāju un latviešu līdzāspastāvēšana rada ne mazums saskarsmes problēmu visā Latvijā. Dažkārt tā pat saistās ar ekstrēmiem izlēcieniem. Kā jūs raksturojat starpnacionālo gaisotni Jelgavā? Jelgava ir pati latviskākā no četrām lielajām Latvijas pilsētām, tomēr tā nekad nav bijusi nacionāli viendabīga kā mazpilsētas Smiltene vai Cēsis. Man šķiet, ka mēs dzīvojam draudzīgi, vismaz pēdējā laikā nav bijis nekā ekstrēma, nav arī sajūtas, ka kaut kas tāds varētu notikt. Tomēr tāpat kā visā valstī Jelgavā ir pietiekami liels skaits nepilsoņu. Tas gan samazinās: 2009. gada 1. janvārī no 65 295 jelgavniekiem nepilsoņi bija 23 procenti, bet 2013. gada 1. janvārī – 16 procentu. Taču process ir ļoti lēns. Nepilsoņu īpatsvars samazinās nevis tādēļ, ka daudzi gribētu naturalizēties, bet gan tādēļ, ka mainās paaudzes. Tiesa, arī šodien starp skolu beidzējiem gadās pa kādam nepilsonim, kaut sen jau likums atļauj Latvijā dzimušos nepilsoņu bērnus vecākiem reģistrēt kā pilsoņus. Skumjākais ir tas, ka viena daļa nepilsoņu ar savu statusu un reizē politisko pasivitāti ir samierinājušies un arī negrib naturalizēties. Dažkārt nepilsoņi naturalizējas tikai tādēļ, lai iegūtu tiesības strādāt ES valstīs. Ārvalstu pilsoņu skaits Jelgavā nesasniedz trīs procentus. Daļa no viņiem izvēlējusies citas valsts pilsonību, lai saņemtu vecuma pensiju. – Jūsu pārvaldes interneta portālā uzsvērts, ka sabiedrības integrācijas uzdevums ir palīdzēt Latvijas valstij uzticīgiem un lojāliem iedzīvotājiem izprast savas perspektīvas Latvijā. Kā vairāk sekmēt to, ka Jelgavas jaunieši, pabeidzot skolas, atrod savu vietu Latvijā? Sarunās ar vidusskolu absolventiem rodas iespaids, ka vairāk aizbraucēju ir no mazākumtautību skolām. Ne valstī, ne arī Jelgavā nav skaidru datu par aizbraukušajiem. Šo procesu zinātniskajos darbos varētu papētīt skolēni. Savā darbā cenšamies sekmēt, lai jauniešiem veidotos ciešāka saikne ar savu valsti, pilsētu. Jauniešiem ļoti aktuāla ir profesijas izvēle. Agrāk bieži vien teica: «Galvenais ir iegūt augstāko izglītību, tad gan jau darbs atradīsies.» Taču mūsdienās nereti jaunietis pabeidz augstskolu, bet darba nav. Galu galā jābrauc uz ārzemēm par melnstrādnieku. Manuprāt, jauniešos jāveido daudz pragmatiskāka attieksme pret izglītību – mācies to, kas interesē un kas būs noderīgs dzīvē – ar ko varēs pietiekami nopelnīt. Sabiedrības integrācijas pārvalde, sadarbojoties ar skolām, ik gadu rīko Karjeras nedēļu, kur jauniešus orientē uz Jelgavā perspektīvajām nozarēm, kā arī cenšas viņos attīstīt uzņēmējdarbības prasmes. – Kāpēc Sabiedrības integrācijas pārvaldes izveidotajā Jelgavas Nacionālo kultūras biedrību asociācijā darbojas samērā neliels skaits mazākumtautību pārstāvju? Piemēram, diezgan aktīvās krievu kultūras biedrības «Veče» asociācijā nav. Pirms deviņiem gadiem ar pašvaldības atbalstu tika izveidota Jelgavas Nacionālo kultūras biedrību asociācija, kurā tagad darbojas krievu biedrība «Istok», baltkrievu biedrība «Ļanok», ukraiņu kultūras centrs «Džerelo», Latvijas Poļu savienības Jelgavas nodaļa, lietuviešu biedrība «Vītis», ebreju biedrība un čigānu biedrība «Romanu čačipen», sadarbības partneris ir arī Jelgavas Latviešu biedrība. Vismaz reizi mēnesī to vadītāji un aktīvisti (sēdes ir atklātas) tiekas, saskaņo plānus un sadarbības iespējas. Pirms apmēram pieciem gadiem asociācijā iestāties vēlējās arī «Veče», taču asociācija pateica «nē». Pamatojums – ja mēs savā ikdienas dzīvē ielaidīsim politizēto «Veči», asociācija izjuks. Kaut vai tagad var paskatīties, ko «Večes» mājas lapā raksta tās līderis Valērijs Buhvalovs (agrākais Saeimas deputāts no apvienības «Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā»). Cik laba un par brīvu Padomju Savienībā bija izglītība! Ka nebija bezdarba, bet pensijas pietiekamas. Nevienas kritiskas domas. «Veče» heroizē Staļina lomu, 9. maijā svin Padomju Savienības Uzvaras dienu. Atzīmē arī 31. jūliju, kad Otrajā pasaules karā tika ieņemta Jelgava. Tas mums nav pieņemami. – Uzvara Otrajā pasaules karā krieviem tomēr ir ļoti svarīga nacionālajai pašapziņai.Kopš astoņdesmito gadu beigām arī Raisas Kozačenko vadītās biedrības «Istok» dalībnieki sveikuši frontiniekus, kopuši padomju karavīru brāļu kapus. Taču viņi to dara, neklaigājot politiskus saukļus. Turpretī politiskie spēki, kuriem pieslienas arī «Veče», šajā ziņā apzināti saasina situāciju. Katrai tautai var būt savs redzējums par vēsturi, taču mūsu sabiedrībā neviens cilvēks nav vainīgs, ka bija tāds Otrais pasaules karš un okupācijas. Pārmetumiem nevajadzētu pāriet uz nākamo paaudzi. – Tomēr «Veče» ar savu mājas lapu šķiet sabiedrībā pamanāmāka nekā «Istok». Uz «Večes» rīkotajiem 9. maija un 31. jūnija salūtiem iet simtiem jelgavnieku. Jā, interneta vidē «Veče» strādā daudz, taču praktiskajā dzīvē es tās darbību tik ļoti nejūtu.- Kā Jelgavā tiek sekmēta valsts valodas apguve? Protams, valsts valodu apgūst skolās, to mācās arī bezdarbnieku kursos, taču mūžizglītībā šogad valsts valodas apguvei līdzekļi nav piešķirti nemaz. Tas, manuprāt, ir absurds. Zinātnieki lēš, ka tad, ja nacionālā valstī ir līdz piecpadsmit procentiem cittautiešu, tie veiksmīgi integrējas pamatnācijā. Taču, ja cittautiešu vairāk, šim mērķim būtu jāatvēl vairāk līdzekļu. No cittautiešiem dzird: «Mājās runāju krieviski, darbā arī. Man nav ar ko runāt latviski.» Valstij būtu jānāk pretī, tad savukārt pašvaldības uzdevums būtu piedalīties tās programmās, kas stiprinātu latviskās kultūras telpu. – 2004. gadā, būdama sabiedrisko attiecību speciāliste Jelgavas pašvaldībā, viena sākāt nodarboties ar sabiedrības integrācijas jautājumiem pilsētā. Kopš tā laika izveidojusies vesela Sabiedrības integrācijas pārvalde ar pieciem darbiniekiem, atsevišķu ēku un interneta portālu. Vai nodokļu maksātāju nauda netiek pārtērēta?Kopš 2004. gada stipri paplašinājies sabiedrības integrācijas lauks. Pārvaldes speciālisti nodarbojas ne tikai ar dažādu tautu, bet arī sabiedrības grupu integrāciju – mēs aptveram jauniešu, brīvprātīgā darba un citas jomas. Decembrī Jelgavā bija ekspertu grupa no Moldovas. Vairākas dienas pētīja mūsu pieredzi un atzina to par vērtīgu, tādēļ aprīlī mūsu pārstāvjiem būs jādodas sava darba metodes prezentēt uz Moldovu. Sabiedrības integrācija ir atbildīgs, smalks, neatlaidīgs darbs. Uzskatu, ka pirms vairāk nekā gada notikušie nacionālie saasinājumi, kuru rezultātā nācās rīkot referendumu par otru valsts valodu, mūsu sabiedrību attīstībā atsvieda atpakaļ vismaz par trim gadiem.
