Latvijas Ūdensapgādes un kanalizācijas uzņēmumu asociācija apvieno 27 Latvijas uzņēmumus, kuri vienlaikus ir komunālo pakalpojumu sniedzēji lielākajās republikas pilsētās un novados. Šo uzņēmumu pamatuzdevums ir nodrošināt klientus ar dzeramo ūdeni un attīrīt no viņiem pieņemtos notekūdeņus līdz normatīvos noteiktai tīrības pakāpei.Presē arvien biežāk tiek aktualizēta problēma par to, ka daudzdzīvokļu māju īpašnieki nav apmierināti ar saviem pārvaldniekiem. Īpaši tajās pilsētās, kurās pārvaldnieki norēķinās ar komunālo pakalpojumu sniedzējiem jeb, kā tiek plaši pasniegts, nenorēķinās ar par saņemtajiem ūdensapgādes un kanalizācijas pakalpojumiem, siltumu, atkritumu savākšanu u.c.Diemžēl neviena no valsts institūcijām, kuras pašlaik izskata šo problēmu un pasteigušās ar risinājumu priekšlikumiem, ir aizmirsušas painteresēties, ko domā nozares uzņēmumi un asociācija.Jāpiebilst, ka šodien valstī mēs esam diezgan tuvu maksimālām ūdens un kanalizācijas izmaksām un tarifiem, ko iedzīvotāji spējīgi samaksāt, un ir netaisnīgi šīs izmaksas nepamatoti palielināt. Jautājums par tiešo norēķinu ieviešanu vispusīgi pētīts 2004. un arī 2008. gadā, veikta iespējamo scenāriju analīze un secināts, ka gada griezumā izmaksas augtu par aptuveni 60 procentiem. Vai esam gatavi maksāt un rēķināties ar ēkās veicamiem iekšējo tīklu pārbūves darbiem un daļas iekšējo komunikāciju nodošanu komunālo pakalpojumu sniedzēju apsaimniekošanā? Vajadzētu izskaust domu, ka visi jautājumi, kuros ietverts vārds «ūdens» ir ūdensvada un kanalizācijas uzņēmuma atbildība.Lai redzētu, kādas ir administratīvās izmaksas, kas gulsies uz ūdensapgādes uzņēmumu pleciem, apskatīsim vienkāršotu piemēru. Pilsētā ir 20 māju, katrā vismaz 50 dzīvokļu, kas kopā veido 1000 rēķinu, līgumu un citu dokumentu, un trīs komunālo pakalpojumu veidi – ūdens un kanalizācija, siltums, atkritumu izvešana –, kurus sniedz trīs dažādi pakalpojumu sniedzēji, tātad 1000 rēķinu reiz trīs, sanāk jau 3000 rēķinu, līgumu un citu klientu apkalpošanas dokumentu, kā arī klientu apkalpošanas, parādnieku administrēšanas izdevumu. Katrs no pakalpojuma sniedzējiem šīs izmaksas ietvers tarifos, jo, lai minēto apjomu apstrādātu, būs jāpieņem darbā personāls, jāpērk iekārtas, datori, kas iedzīvotājiem (arī tiem, kas dzīvo privātmājā un maksā par visu savu patēriņu) radīs papildu izdevumus par šiem trim pakalpojumiem, tā vietā, lai viens – pārvaldnieks – izrakstītu un nosūtītu vienu rēķinu par visiem pakalpojumiem, cīnītos ar vienu parādnieku. Vai tiešām kāds no šā aprēķina var saskatīt ekonomisko izdevīgumu? Mazākās pašvaldībās tas var nozīmēt komunālo pakalpojumu sniedzēju bankrotu.Diemžēl daudzdzīvokļu māju dzīvokļu īpašnieki vēl līdz šim nav sapratuši, ka dzīvoklis nav atsevišķs īpašums un nevar pastāvēt viens pats bez kopēja jumta, kopējas cauruļvadu sistēmas, kopējas apkures sistēmas utt. Līdz ar to netiek izprasta pārvaldnieka «īstā misija», jāatzīst gan, ka arī paši pārvaldnieki to neizprot. Tādēļ jau mūsu valsts likumdevējiem būtu uz šo problēmu jāskatās kompleksi un jāatrod likumisks risinājums, lai vismazāk ciestu godīgie maksātāji. Nevar vienkārši grozīt normatīvos aktus, neizvērtējot ekonomisko izdevīgumu no visām pusēm, jo gala rezultātā godīgais iedzīvotājs būs tas, kas samaksās izdevumus par pakalpojumu, tikai jautājums – cik lielus.Komunālo pakalpojumu sniedzēji un dzīvojamo māju pārvaldnieki nav jānostāda kā pretinieki, kuriem tagad sāksim mācīt, kā organizēt viņu komercdarbību. Gluži otrādi, kopīgi sadarbojoties klientu interesēs, tiks panākts vēlamais rezultāts – sniegti kvalitatīvi pakalpojumi un saņemta samaksa 100 procentu apmērā.Uzskatām, ka «nav jāizgudro velosipēds no jauna», bet jāuzlabo pastāvošā norēķinu sistēma un pārvaldnieku darbs. No delfi.lv
