Lielai daļai audžuvecāku visa dzīve ir pakārtota citu bērnu audzināšanai, skološanai un socializēšanai, tāpēc algotam darbam viņiem laika neatliek. Latvijas Audžuģimeņu biedrība cīnās, lai audžuvecākiem bērnu audzināšanas gadus skaitītu darba stāžā un viņiem tiktu nodrošinātas tādas pašas sociālās garantijas kā citiem algota darba darītājiem.
Bērvircavniece Margarita Voitkāne kopā ar meitu Karīnu audzina četrus bijušos bērnunama audzēkņus. Viņas abas strādāt algotu darbu nevarētu, jo bērni ir jāsagaida no skolas un jāizņem no bērnudārza, viņi mēdz slimot, tāpēc ikdienā uz darbu dodas tikai Karīna, bet Margarita paliek mājās.Vairumā Eiropas valstu audžuvecākiem svešu bērnu audzināšana tiek skaitīta darba stāžā, kas ļauj saņemt arī valsts noteiktās sociālās garantijas. Latvijā tas pagaidām nav noteikts, bet Latvijas Audžuģimeņu biedrība to grib panākt. Pieņemtie prasa vairāk rūpjuJelgavā audžuvecāku funkcijas uzņēmušās sešas ģimenes, bet Ozolnieku novadā šim solim nav piekritusi neviena. Ozolnieku novada pārstāve Evita Kairiša skaidro, ka tas ir ļoti sarežģīts un atbildīgs pienākums un argumenti katrā situācijā ir ļoti atšķirīgi. «Uzrunātās ģimenes uzskata, ka pieņemt bērniņu ir ļoti liela atbildība. Ģimenes arī biedē situācija, ka bērnam pārāk pieķersies un tad no viņa būs jāšķiras,» skaidro E.Kairiša.Skarbo dzīves apstākļu dēļ nereti sociālās aprūpes namos nonāk bērni ar nopietnām uzvedības un veselības problēmām. Tas no potenciālajiem audžuvecākiem prasa papildu uzmanību un rūpes, tāpēc ne visiem ir iespēja vēl strādāt algotu darbu. Arī Margarita neslēpj, ka viņu pieņemtajiem bērniem ir nelielas veselības ķibeles, bet ar visu varot tikt galā. «Ja mēs dzīvotu pilsētā, nez vai ko tādu uzņemtos. Es melotu, ja teiktu, ka bērni apēd visu naudu, bet līdzekļus tas tomēr prasa. Nepietiek tikai ar apģērbu un pārtiku vien, bērni jāved uz izrādēm, muzejiem, ekskursijās, lai pilnveidotu viņu garīgo pasauli, kam pēc tam dzīvē ir liela nozīme. Par laimi, mums ir savi lopi, dārzs un iztikšana, līdz ar to varu ekonomēt uz pārtiku un bērniem atļauties citu ko vairāk. Katru nedēļu mēs visi kaut kur aizbraucam,» viņa stāsta. Margarita ir diplomēta ķīmiķe, bet pirms dažiem gadiem devusies izdienas pensijā. Viņa šaubās, vai algotā darbā nopelnītu vairāk, turklāt laukos darbu atrast neesot viegli.Jelgavas novads ir priekšzīmīgs piemērs pārējām pašvaldībām, jo triju gadu laikā izveidojušās 19 audžuģimenes. 2012. gadā no visiem ārpusģimenes aprūpē esošajiem novada bērniem 43 atradās bērnu aprūpes iestādēs, 40 – audžuģimenēs, bet 61 – aizbildnībā, stāsta Jelgavas novada bāriņtiesas priekšsēdētāja Olga Rudaka. «Audžuģimeņu veidošanas process nav ātrs un vienkāršs. Gadās, ka cilvēki līdz lēmumam kļūt par audžuģimeni nonāk pēc viena vai divu gadu pārdomām. Novada audžuģimenes apvienojušās biedrībā «Spārni», kas ļoti aktīvi darbojas. Novads palīdz biedrībai rakstīt projektus, atbalstīt viņu aktivitātes, iespēju robežās sniegt finansiālo atbalstu,» skaidro O.Rudaka. Mazie nezināja, kā izskatās ābols M.Voitkāne ne mirkli nenožēlo savu izvēli. Bērniem viņas ģimenē ļoti patīk, un viņi labprāt pretī ņem visu, ko jaunie vecāki sniedz, tajā skaitā darba tikumu. «Esot pensijā, es domāju: ja kādam vēl varu ko dot, tad tiem jābūt bērniem. Siltums, ģimeniska vide, uzmanība, mīlestība un darba iemaņas ir tas, ko es viņiem spēju dot,» smaida audžumamma. Par saviem bioloģiskajiem vecākiem bērni nevēlas runāt, un jaunie vecāki arī neuzstāj. Viņi jaunajā ģimenē ir iemīlēti un paliks tajā tik ilgi, cik būs nepieciešams. «Citiem šķiet, ka mums maksā maz, bet man pietiek. Ja bērns mani sauc par mammu, tas jau kaut ko nozīmē. Viņam ir prieks, ka kāds viņu no skolas sagaida un painteresējas, kā klājies. Ir sajūta, ka dažkārt viņi baidās, lai nepametu. Pieci, deviņi gadi, kādā vecumā ir mani puikas, ir labs laiks, lai radinātu pie darba. Zēni labprāt strādā. Zinu, ka ģimenēs pieņemtiem pusaudžiem ar darba tikumu ir problemātiski, tad to iemācīt ir grūti,» saka M.Voitkāne. Viņasprāt, iemaņas ir vērtīgākais, ko ģimene bērnam var sniegt. Mājā iepazītas daudzas lietas, par ko bērni nebija ne dzirdējuši, ne redzējuši. Deviņgadīgais dēls lūdzis mammu, lai viņam uzdāvina kokus, ko liek pie kājām un ar ko brauc pa sniegu, ar to domājot slēpes. Mazākie nav zinājuši, kāds izskatās burkāns un ābols. Gribēšana apraujas birokrātijāJelgavas novads no marta audžuģimeņu un aizbildnībā augošiem bērniem skolās un bērnudārzos nodrošina bezmaksas pusdienas, ko M.Voitkāne uzņēma ar lielu prieku. Par katru audžuģimenē ievietoto bērnu pašvaldība mēnesī maksā uzturēšanas pabalstu, kas Jelgavas no Ozolnieku novadā ir 100 latu, un līdzekļus mīkstā inventāra iegādei. Valsts sniegtais atbalsts – 80 latu mēnesī. O.Rudaka uzskata, ka summa ir neadekvāta un to noteikti būtu nepieciešams palielināt. «Visbiežāk ir nepieciešamība pēc audžuģimenēm, kas būtu gatavas audzināt zīdainīti, bet te arī veidojas paradokss – audžuvecākiem pašlaik nav tiesību vai instrumentu, kā pēkšņi doties bērna kopšanas atvaļinājumā vai vienoties ar darba devēju par šāda atvaļinājuma plānošanu. Tātad ģimenēm, kas būtu gatavas būt par audžuģimenēm mazajiem jau no zīdaiņa vecuma, jābūt likumiskai atbalsta bāzei gan attiecībā uz atvaļinājumu, gan, protams, arī stāža iekļaušanu pensijā,» uzskata O.Rudaka. Arī Ozolnieku novada bāriņtiesas priekšsēdētāja Iveta Strēlniece ir pārliecināta, ka audžuģimenēm vajadzētu palielināt valsts pabalstu. Viņa uzskata, ka audžuģimenes pilda pilna laika darbu, kas noteikti būtu jāieskaita darba stāžā, jo bērniem nepieciešama nepārtraukta un nedalīta uzmanība.
