Man (un domāju, ka arī daudziem citiem vecākiem) ilgi paliks atmiņā tā 2009. gada vasara, kad burtiski dažu dienu laikā nācās izlemt, kurā izglītības iestādē sūtīt savu pirmklasnieku. Sapnis par skolu tuvāk mājām vienā mirklī bija sabrucis kā kāršu namiņš. Samalts lielās «dižķibeles» un optimizācijas dzirnavās. Izrādījās, ka Jelgavas novada pašvaldībai izdevīgāk ir sasēdināt mazos skolas bērnus autobusā un vest uz vairāku kilometru attālo Lielvircavu, bet tradīcijām bagāto skolu Platonē, kur dzīvoju un sākumā pati zinības smēlos, atvēlēt tikai vecāko klašu audzēkņiem. Ģimenē mums šis variants nešķita piemērots. Tāpēc izšķīrāmies par labu pilsētas skolai. Tā sakot – pa ceļam uz darbu.Atskatoties šo četru gadu griezumā, varu mierīgi nopūsties, cik tomēr viss labi nokārtojies. Pirmklasniece veiksmīgi iedzīvojās 30 vienaudžu barā, ātri pierada pie patstāvības, kabinetu maiņas lielajā skolā un daudzajiem priekšmetu skolotājiem. Turklāt tepat ir «Junda», mākslas, mūzikas un sporta skolas. Apzinos, ka laukos to visu mans bērns nedabūtu. Tur būtu citas priekšrocības, piemēram, izslavētā individuālā attieksme, kuras dēļ uz mazajām skolām raujas daudzi pilsētnieki. Tāpēc, vērojot, kādas naudas summas kustas pašvaldību savstarpējos norēķinos par saņemtajiem un atdotajiem izglītības pakalpojumiem, kaut kas šķiet netaisni. Kāpēc tādi norēķini vispār pastāv? Kāpēc praksē «nauda seko skolēnam» uzreiz un bez starpniekiem netiek līdz skolai? Kāpēc nepietiek ar valsts dotācijām, ja jau izglītība pēc definīcijas ir visu kopējā prioritāte? Labāk tos tūkstošus, ko vienai pašvaldība atdod otrai par tās bērnu skološanu, ieguldīt šajā kopējā lietā, lai lauku bērns saņemtu «plašumu», bet pilsētnieks individuālu pieeju. «Kam ir, tam tiks dots, kam nav, atņem to pašu,» šķiet nevajadzētu uzvarēt izglītībā!
