Cilvēkus, kas vienlīdz labi spēlē dažādus mūzikas instrumentus, sauc par multiinstrumentālistiem.
Cilvēkus, kas vienlīdz labi spēlē dažādus mūzikas instrumentus, sauc par multiinstrumentālistiem. Uzreiz prātā nāk jelgavnieka Aigara Reiņa vārds. Viņam ir vairāk darbošanās veidu nekā instrumentu, bet par savu pamatmisiju mūzikā viņš uzskata ērģeļspēli. Aigars ir Jelgavas Sv. Annas baznīcas ērģelnieks.
Aigars spēlē ērģeles, klavieres, akordeonu, saksofonu, bungas, blokflautu un mazliet klavesīnu, taču, kā pats atzīst, daudz kas no tā ir agrāk apgūts un būtībā tikai «apgrābstīts». Ērģeles un taustiņinstrumenti ir viņa stiprā puse. Savukārt darba lauciņi arī ir dažādi – Annas baznīcā viņš ir ērģelnieks un mūzikas koordinators (tā teikt, galvenais par mūziku), vienlaikus studē Mūzikas akadēmijā ērģeļu klasē pie Tālivalža Dekšņa, Jelgavas mūzikas koledžā strādā par koncertmeistaru, daudz spēlē pavadījumu solistiem (pēdējā laikā visbiežāk Ingrīdai Vilkārsei), darbojas savā iemīļotajā vaļaspriekā – senās mūzikas ansamblī, kur Aigars gan dzied, gan uzsit bungas. Gadās arī citur dziedāt kā solistam. Balss – vēl viens Aigara instruments. Bet, kas tur ko brīnīties, kvalifikāciju viņam ir daudz – divas pedagoģiskās, diriģenta un ērģelnieka. Viņš ir kluss puisis un no aizkulisēm žilbinoši sparīgi laukā nelec. A. Reinis atzīst, ka, spēlējot vienu instrumentu un attīstot šo prasmi, cilvēks var sasniegt daudz augstāku līmeni, bet par sevi viņš tā nedomā, jo esot iesaistījies daudzās jomās. Acīmredzot Aigaram svarīgākais ir mūzika kopumā un spējas to izpildīt dažādi.
Ērģeļmūzika ir tā, kas viņu ievedusi baznīcās. Redzot ērģeļu varenību un sarežģīto instrumenta pulti un klaviatūru, vaicāju Aigaram, vai šis instruments līdztekus talantam un prasmei prasa arī fizisku veiklību un izturību.
«Ērģeles patiesībā ir prāta instruments,» viņš secina, «kā tehniski, tā muzikāli un emocionāli. Ērģeļu mūzika ir saturiska, visai tāla no sadzīves. Fiziskā izturība? Drīzāk vajadzīga iekšēja izturība. Ir instrumenti, kas smagāk spēlējami arī fiziski. Jelgavā tā nav, bet Rīgā ar Doma ērģelēm gan mazam cilvēkam ir jāpapūlas. Lai gan tie mazie mēdz būt ņiprāki par lielajiem.»
Kā tu pievērsies senajai mūzikai un tās ansamblim?
«Senās mūzikas ansamblis visiem tā dalībniekiem ir kā vaļasprieks. Šo projektu vada Varis Klausītājs, bet reāli darbojamies kopā. Tur esmu vokālists. Cenšamies būt pēc iespējas aktīvāki, bet atliek maz laika. Arī festivālos neesam piedalījušies. Ar seno mūziku ir tā, ka vienmēr cilvēks tiecas pēc kaut kā jauna (tas attiecas arī uz šo seno). To mūziku, tāpat kā 20. gadsimta mūziku, skolā nemāca, tādēļ tā ieinteresē vēlāk. Tas ir vairāk darbs pašam – sirdij, un šī mūzika ir iekšēji tuvāka. Repertuārā mums ir visdažādākie darbi no 16., 17. un arī 18. gadsimta. Tā ir gan franču, itāļu, gan angļu mūzika. Senā baroka mūzika ir tipisks Eiropas mantojums. Vienīgi Vācijā vairāk bijis baznīcu mūzikas.»
Vai esi domājis klavesīnu izmantot senās mūzikas ansamblī?
«Pirmsākumos, kad bija iespējas, bija tāda doma. Taču klavesīnu ir grūti transportēt. Tas ir neprāts. Klavesīns ir ļoti vārīgs instruments. Arī rets. Jelgavā nav tāda maziņa instrumenta, ko varētu vadāt līdzi. Lai gan, tāds, protams, ļoti derētu.»
Ar mūziku Aigars sācis nodarboties ļoti agri bērnībā. Bijis cītīgs, un tā labi padevusies. Pedagogi ieteikuši turpināt. Aigars arī turpināja mācības koledžā, jau specializēdamies. «Mūzikā ieslīgst nemanot,» viņš saka. Bet, jautāts, par ko būtu kļuvis, ja nebūtu mūziķis, koncertmeistars un ērģelnieks atzīstas: «Nemaz nevaru iedomāties un neesmu pat centies par to domāt. Vienkārši tā dzīvē iznācis, un esmu apmierināts. Ja naudas problēma spiestu, varbūt būtu jādomā par ko citu, bet tagad man tas nedraud. Pēc mūzikas vispār atliek maz laika. Nav arī cita hobija. Vispār mūziķim ir tāda ideāla profesija, ka darbs un vaļasprieks apvienojas.»
Vai mūzikā var aizmirsties?
«Attiecībā uz profesionālu mūziķi ir divi skatījumi. Viņš mācās mūziku, sāk saprast tīri tehniski. Ir tehniskas lietas, kas iesēžas ar prātu – kā gleznotājam. Ar tādu un tādu toni panāks to, bet ar maisījumu ko citu, tāpat ar otas triepiena veidu. Arī mūziķim tas vajadzīgs, lai koncertētu. Bet ir arī otrs, emocionālais aspekts. Neizbēgami jāatceras, ka mūzika nav reālistiska. Jāatceras, ka šī tehniski izpildītā, programmatiskā mūzika, kurā atainots kaut kas konkrēts, var iedarboties citādi. Vienkārši «matemātiskie» izteiksmes līdzekļi kalpo, lai mūzika aizsniegtu klausītāju, liktu saņemt emocionālo lādiņu. Galvenais, vienmēr jāuzmanās, lai nezaudētu šo otru aspektu un muzicēšanas prieku.»
Improvizēt Aigaram iznāk reti, taču tas esot iespējams pat ērģeļmūzikā, un lieli meistari atļaujas improvizēt savos ērģeļu koncertos. Savukārt tiem, kam patīk ērģeļu skaņas, jāatgādina, ka ērģeļmūziku nav sarakstījis tikai J. S. Bahs, kā pierasts domāt. Un arī Jelgavā daudz mēdz skanēt citu komponistu darbi, vienkārši pēc tam parasti atceras Bahu. Taču ir arī Cēzars Franks, Maksis Rēgers, Fēlikss Bartoldi Mendelsons un vesela plejāde citu.
Starp citu, šodien, 11. oktobrī, pulksten 17.30 Jelgavas Sv. Annas baznīcā būs liturģisks ērģeļmūzikas koncerts, kurā ērģeles spēlēs Aigars Reinis, dziedās Ingrīda Vilkārse. Skanēs romantiskā garīgā mūzika.
