Dzintras Saulkalnes sievišķīgās vājības ir smaržas, rieksti un šokolāde, kas ceļ viņas pašvērtējumu, palīdz domāt un dara laimīgu.
Ikreiz, satiekot vai pasākumos manot jelgavnieci Dzintru Saulkalni, viņas sejā redzam smaidu. Ar savu sievišķību un šarmu Dzintra ir paraugs daudzām daiļā dzimuma pārstāvēm. Skarbā dzīve, ko jau daudzus gadus viņa vada ratiņkrēslā, stipro sievieti nav spējusi salauzt, tieši pretēji – viņa ir tā, kas spēj sapurināt un izvilkt no mājām arī citas sievietes. Pateicoties Dzintrai, Jelgavā nodibināta sieviešu invalīdu biedrība «Zvaigzne», kas savā pulkā apvienojusi jau vairāk nekā 50 dāmu. Dzintras aktivitātes bieži tiek pamanītas un novērtētas arī valsts mērogā. Vakar Rīgā viņa saņēma Sieviešu tiesību institūta gada balvu kā sieviete līdere, kura sabiedriskajā dzīvē iesaistījusi arī citas daiļā dzimuma pārstāves. Ar virtuālo portfeli galvāSūrums Dzintras likteņstāstā iezīmējas jau no mazotnes. Divu gadu vecumā viņa kopā ar vecākiem tika izsūtīta uz Sibīriju. Tur iemācījusies brīvi runāt krievu valodā. Atpakaļbiļete uz Latviju ģimenei piešķirta 1957. gadā. Atgriežoties dzimtenē, dzīvot nav bijis kur, bet par svešumā iekrāto naudu neko dižu Latvijā nopirkt nevarēja. Piejelgavā iegādāts vecs nams, kurā ģimene arī apmetusies. Skolas gaitas Dzintra turpināja Jelgavas 2. vidusskolā, taču pabeigt to nebija lemts. 16 gadu vecumā notika negadījums, kura dēļ viņa zaudēju spēju staigāt. Skolas gaitas uz laiku bija jāpārtrauc, bet viņai tik ļoti gribējās mācīties… Tā vietā, lai nokārtu galvu, Dzintra daudz lasīja un mācījās pati. Vēlāk augstskolā studēja angļu, vācu un latīņu valodu. «Es nemitīgi kaut ko mācos. Televīzijā rādīja sižetu, kur žurnāliste jautāja puikam: «Tev patīk mācīties?» Viņš atbildēja: «Nē, bet dzīve piespiež»,» smaida Dzintra. Tā arī viņai dzīve piespiež visu laiku apgūt ko jaunu. Pēc tam jau tas noder, arī tagad vēstuli vai projektu angļu valodā viņai nav problēmu uzrakstīt. Datori arī «izkosti gandrīz līdz kaulam», un viena no Dzintras mīļākajām nodarbēm ir datorā veidot kartītes. «Kā biedrības vadītājai bieži vien man pašai nākas meklēt sponsorus un lūgt palīdzību. Var jau pateikt paldies, un viss, bet man gribas to izdarīt īpaši. Katram mūsu draugam izveidoju īpaši viņam veltītu kartīti, piemeklēju tekstu un pateicības vārdus, ko pēc tam elektroniski nosūtu. Vai nav jauki?» priecājas Dzintra. Viņa pārliecināta, ka ikvienā cilvēkā ieprogrammēts savs virtuālais portfelis, kuru viņš lasot un mācoties visu laiku papildina. Dzintrai tas ir gana biezs. Ik pa laikam no portfelīša kaut kas jāizvelk un jāliek lietā. «Ir svarīgi, ka tu pats zini un ar savām zināšanām vari palīdzēt citiem. Manā biedrībā ir ap 50 dāmu, un visām esmu gatava palīdzēt ar padomu un zināšanām,» neslēpj Dzintra. Viņas vadītā biedrība nākamgad svinēs jau 15. gadadienu.Visskaistākās – trešdienās Kā pietiek spēka būt tik aktīvai, sabiedriskai un vienmēr labi izskatīties? Dzintra nosmaida: «Nez vai tas ir mans ierocis vai rakstura iezīme?» Laikam jau otrs variants, viņa nosaka. Jebkurā dzīves situācijā ir jāprot atjokot ar labu. Viņasprāt, dzīvē vissvarīgākais ir nenokārt galvu, bet vienmēr smaidīt, lai cik grūti arī būtu. «Katram cilvēkam jāiziet tāds kā 28 dienu cikls, kad ir gan labās, gan sliktās dienas. Zinu: ja šodien «esmu uz nulles», ir jāapsēžas, jānomierinās un jāpagaida, jo pavisam drīz atkal būs uzrāviens,» pārliecināta Dzintra. «Vai zināt, kad sievietes ir visskaistākās?» viņa šķelmīgi jautā. Visskaistākās mēs esot trešdienās pulksten 15.45, to Dzintra izlasījusi kādā pētījumā. Viņaprāt, katra sieviete ir tik skaista, cik vēlas tāda būt. Dzintrai pašai vienmēr ir glīta frizūra, uzkrāsotas lūpas un skropstas. «Man te ir daudz konkurenšu, nevaru palaisties,» viņa atjoko, bet, ja nopietni, tad rūpēties par savu izskatu viņai iemācījusi mamma, kad jaunībā abas regulāri gatavojušas dažādas sejas maskas. «Mamma vienmēr, kad mizoja gurķi, pāris mizu uzlika arī uz sejas – kā masku. Arī pirmo zemeni – pusi noēda, bet ar otru pusi nosmērēja seju. Vēl man bija tante, īsta Rīgas dāma, kas no mājām vienmēr izgāja uzkrāsojusies un ar cepuri uz vienu ausi. Tas man ļoti palicis atmiņā,» atceras Dzintra. Līdzīgi Dzintra no mājas neiziet bez kosmētikas maciņa somā. Vieni no viņas iecienītākajiem ir tieši kosmētikas veikali. Kad dzīve rādās drūmās krāsās, Dzintra ver skaistumbodes durvis: «Pārdevējas mani jau pazīst un katru reizi izrāda kādu jaunu aromātu, un tad es braucu pa ielu kā smaržu mākonītis. Tas tā uzlabo garastāvokli!» Līdz ar smaržām par savu vājību viņa sauc arī riekstus un šokolādi. Dzintra ar savu piemēru pierāda, ka arī ratiņos iespējams dzīvot skaisti un baudīt dzīvi. 8. marts viņai vienmēr bijuši svētki, jo kopā ar kolēģēm bieži tiekot aicinātas uz dažādiem sieviešu dienai veltītiem pasākumiem. «Dzīve ir ļoti īsa, un vajag to tvert pilniem malkiem. Visā pasaulē sieviešu organizācijas ir ļoti stipras, ar to mēs atšķiramies no vīriešiem.»
