Tirgošanās māksla pilnveidojas mūsu acu priekšā, robežojoties ar krāpniecību. Veikalos iemācījušies legāli pārdot apdullinošus pulverīšus. Internets ir pilns ar ātras peļņas piedāvājumiem, kur dažu nuļļu ir par daudz vai pat priekšā jāliek mīnusa zīme. Nezināmas izcelsmes tirgones precīzi zina, kad mūsu pensionāres saņems pensiju, lai kā draudzenes uzrastos ar zivīm un atbaidošām purpatām. Ievestie dārzeņi itin viegli pārtop par vietējiem. Ēdienu un populārzinātnisko kartīšu sūtītāji līdz pilnībai izstrādājuši shēmas, lai, ārkārtīgi laipnas telefonistes uzrunāti, mēs atvērtu pasta paciņas, ko atpakaļ nosūtīt vairs nav iespējams. Es domāju, ka televīzijai vajadzētu kaut kā uzņemties atbildību par tumsonību, kas tiek ievazāta ar tik populārajām ekstrasensu cīņām, jo cilvēki ir viegli iebiedējami un nez kāpēc tic, ka viss, ko stāsta televīzijā ir patiesība, lai gan «REN Baltija» pseidozinātniekus drīzāk vajadzētu iesūdzēt tiesā. Mēs tik ātri gribam atrisināt visas savas problēmas, ka esam gatavi atdot naudu par pirmo magnētisko jostu. Ir vēl viena lieta. Šie tirgoņi apzināti vai neapzināti ir izkopuši apvārdošanas mākslu. Viņi jūt, kurš vārds cik reizes jāatkārto, lai mūsu smadzenēs tas «iekārtos» kā ēsma. Un man ir daudz jādomā, kādēļ zem mūsdienu zinātniskā pārsega mēs labprāt atgriežamies viduslaiku māņticībā.Jo vairāk domāju, jo vairāk sāku šo naivumu saprast – ka vainojama ne veco cilvēku ulmaņlaikos ieaudzinātā laipnība, kas neļauj pasūtīt uzmācīgus zvanītājus pusvārdā trīs mājas tālāk, ne arī padomju laikā (vai baznīcā) iedresētā uzticība augstākai varai, bet gan dabisks izdzīvošanas instinkts. Mēs gribam ticēt labajam un esam pat gatavi avantūristiski maksāt par savām cerībām. No tāda – pasaku līmeņa – viedokļa viss ir kārtībā. Tomēr paļaušanās, ka citi cilvēki, īpaši mūsdienu agresīvā biznesa pasaule, mums vēl tikai labu, var beigties ar finansiālu katastrofu.
