Fragmenti no Jāņa Vītoliņa topošās grāmatas par piedzīvojumiem pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados un deviņdesmito gadu pārmaiņu laikā.
Nobeigums. Sākums 22. februāra, turpinājumi 28. februāra un 7. marta numuros. Kādreiz vasarā sešdesmitajos gados, kad vēl dzīvojām Ogrē, kopā ar sievu pastaigājoties, nonācām Pēterupītes krastā. Karstajā dienā bija patīkami noaut kurpes un pabradāt pa seklo upīti. Staigājot pa ūdeni, kādā upes ielokā uz smilšainās grunts ieraudzīju lielu vēzi. Noķēru to un pēc brītiņa vēl divus. Vakarā dārzā salasījām dilles un vēžus uzvārījām. Guvums gan bija niecīgs, bet interese raisījās. No ogrēniešiem uzzinājām, ka netālu tekošajā Vitrupes upītē vēžu esot daudz vairāk un vīri tur gūstot varen labus lomus. Tā nu kopā ar savu onkuli vienā vakarā sazvejojām gandrīz pilnu spaini.Lielākie vēži pagrūž nost mazākosVēžošana ir azartisks sporta veids. Iekarsām un sākām interesēties par iespējām gūt vēl labākus lomus. Uzzinājām, ka daži uzņēmīgi vīri ir guvuši lielus vēžu lomus Krievijas pierobežas apgabalos. Sarunājām ar Ogres draugiem, ka mēs, trīs vecie zēni kopā ar dzīvesbiedrenēm, brauksim uz Krievijas pierobežu kārtīgi pavēžot. Sagatavojām kādus divdesmit vēžu krītiņus ar piederumiem, ēsmai nopirkām jēlu gaļu, vardes ķert nolēmām turpat uz vietas.Braucām ar Rīgas – Maskavas vilcienu līdz Sebežai – otrajai stacijai aiz Krievijas robežas. Tālāk ar autobusu vēl apmēram 15 kilometru līdz nelielajai Svoļnas upītei. Tā tecēja pa purvainu zemieni, kur pļavas bija apaugušas ar rupjstiebrainu zāli. Vietām upmalā bija atsevišķi krūmu puduri. Upīte sekla, dziļums reti kur pārsniedza pusmetru, tecējums – lēns un mierīgs. Apmetāmies krastā kādā sausā pļaviņā. Izsaiņojām mantas un sagatavojām krītiņus, uzliekot ēsmu, kā arī nogriezām pātagas krātiņu izcelšanai no upes. Krītiņus ielaidām upē apmēram desmit metru attālumā citu no cita. Kad bijām izlikuši pirmos piecus, nolēmām paskatīties, vai uz pirmā jau nav uzkāpis kāds vēzis. Mums par pārsteigumu krātiņš cēlās smagi un uz tā kūņojās vesela kaudze lielu vēžu. Ēsma gandrīz pilnīgi sagrauzta. Līdzīga situācija arī ar citiem krītiņiem. Bija skaidri redzams, ka jāmaina iepriekš paredzētā vēžošanas taktika. Strādājot ar lielāku krītiņu skaitu, lielie Svoļnas vēži mums ātri noēdīs visu līdzi paņemto ēsmu! Tā nu palikām pie tikai pieciem krītiņiem, un tiešām darba pietika.Četros krītiņu apgājienos mums sanāca vairāk nekā spainis lielu, skaistu vēžu. Interesanti bija vērot, ka vienā vietā katrā nākamajā apgājienā atsevišķo vēžu lielums pakāpeniski samazinās. Acīmredzot sākumā lielie mazākos vienkārši nelaida klāt pie krītiņiem.No čaumalām noberžas mutes Ap launaga laiku vēžošanu pārtraucām. Uzcēlām teltis, sakūrām ugunskuru, spainī uzvārījām vēžus un saēdamies tiešām tik, cik vien kurš spēj. Nākamajā rītā uzcēlāmies agri, paēdām brokastis un sākām darboties ar krītiņiem. Izrādījās, ka Svoļnas vēži ir aktīvi jebkurā diennakts stundā, un jau ap pusdienlaiku konstatējām, ka visi mūsu līdzpaņemtie spaiņi ir pilni ar medījumu un mēs nemaz vairāk līdzi aizvest nevaram. Tādēļ, lieki nekavējoties, devāmies mājup, jo vēži bija jāpārved vēl dzīvi.Norunājām par savu labo veiksmi daudziem nestāstīt, jo kārumnieku mūsu sabiedrībā bija ļoti daudz. Atceros, ka vēžus uzvārījām lielajā veļas katlā un uz galda pasniedzām vislielākajā bļodā, kur tos sakrāvām augstā kaudzē. Tik milzīgu delikatešu kaudzi gan neviens no uzlūgtajiem nebija redzējis. Ēdām, kamēr viesiem vēžu čaumalas noberza mutes. Taču arī tad vēl lielā vēžu kaudze nebija nokopta.Pēc pirmā veiksmīgā brauciena prāts kļuva nemierīgs un ļoti gribējās veiksmi atkārtot. Tomēr sievas neizdevās pierunāt. Kad nolēmām braukt vīri vien, viņas gan protestēja. Taču mēs visi trīs bijām nopietni vīri, Otrā pasaules kara dalībnieki. Ar mums taču nekas slikts nevar notikt!Bez sievām un brīvā gaisotnēTā nu kāpām vilcienā un braucām. Pa ceļam vēl iegādājāmies iztrūkstošo «munīciju» šķidrā veidā. Aizbraukuši līdz Svoļnai, apēdām dažas līdzpaņemtās maizītes un ķērāmies pie darba. Pieredze bija, un līdz vakaram lielais maiss piepildījās ar skaistiem vēžiem. Paņēmām pusspainīti vakariņām, maisu aizsējām un ielaidām ūdenī, lai vēži saglabātos dzīvi un svaigi. Sakūrām lielu ugunskuru, ērti iekārtojušies, vakariņojām. Pie ugunskura pārcilājām atmiņas par karu, gūstu, izsūtījumu padomju lēģeros. Šeit varējām būt brīvi un atklāti, kas citos apstākļos, kur mūs bija iespējams noklausīties, nebija ieteicams. Atmiņu izrādījās tik daudz, ka novārīto vēžu kaudzīti noēdām un vajadzēja doties pēc papildinājuma. Turpat pie ugunskura aizsnaudāmies un nogulējām līdz rītam. No rīta bez krietnām paģirām atklājās vēl citas, daudz lielākas nepatikšanas. Proti, naktī ņemot vēžu papildporciju, maisu nebijām pienācīgi aizsējuši un viss loms bija aizrāpojis atpakaļ upē. Tad nu atlika tikai meklēt vardes un zvejot vēžus no jauna. Tā arī izdarījām un, intensīvi strādājot, ātri atbrīvojāmies no niknajām paģirām. Pēcpusdienā maiss atkal bija pilns ar vēžiem un varējām doties uz mājām. Iznāca, ka nokavējām tikai pusi dienas, un varējām mājās sievām par savu kļūmi pat nestāstīt, jo tad mūs neganti izsmietu!Lietuviešu paraugs iedvesmoIzmantodams situāciju, ka pēc mūsu augstskolas tiešas pievienošanas Padomju Savienības augstskolu sistēmai ir palielināts līdzekļu apjoms studentu mācību praksēm un ekskursijām, vairākkārt organizēju izbraukumus ar pēdējā kursa studentiem uz labākajiem Igaunijas un Lietuvas kokapstrādes uzņēmumiem. Līdz ar tiešo mācību darbu tajos apskatījām arī attiecīgo pilsētu muzejus, izstādes, vēsturiskos un mākslas objektus. Kādā Kauņas muzejā mani sajūsmināja koka daiļamatniecības priekšmetu izstāde. Starp daudzkārt redzētajām koka figūrām un reljefajiem kokgriezumiem tur bija arī ļoti plaša koka intarsiju izstāde. Intarsija ir koka glezna, ko veido, uz saplākšņa vai koka plātnēm uzlīmējot dažādu krāsu un koku sugu finiera gabaliņus. Tā var izveidot visādus ornamentālus zīmējumus – dabasskatus, dzīvnieku attēlus un pat portretus. Turklāt kā izejmateriāls tiek izmantoti dekoratīvo sugu finiera atgriezumi, ko ražošanā izmet atkritumos un sadedzina.Man jau kopš agras bērnības patika darboties ar kokgriešanu. Tā es sāku brīvos brīžos no finiera gabaliņiem veidot nelielas koka glezniņas, kuras dāvāju radiem un paziņām.Mājražotājs ar labu noietu Sludinājumā laikrakstā izlasīju, ka kāds amatnieks piedāvā pārdošanai speciālu kokmateriālu apstrādei piemērotu virpu. Nopirku to un uzstādīju garāžā. Sāku virpot dažādus koka izstrādājumus, visbiežāk koka šķīvjus. Kādreiz intereses pēc dažus savus ražojumus aiznesu uz kādu Rīgas greznumlietu un mākslas priekšmetu komisijas veikalu, un izrādījās, ka tos tūlīt izpirka. Sāku domāt, vai nevajadzētu mainīt nodarbošanos, jo pensijas gadi jau bija pienākuši.Man, bijušajam vācu fašistiskās armijas karotājam, kādreizējam Vorkutas Gulaga gūsteknim, strādājot par mācību spēku, šad un tad gadījās dzirdēt nelabvēļu replikas, ka cilvēkam ar manu biogrāfiju nevajadzētu strādāt par jaunatnes audzinātāju padomju augstskolā. Mani gan tas sevišķi nesatrauca, tomēr vecumdienās gribējās dzīvot mierīgāk. Tā sāku nodarboties ar koka šķīvju gatavošanu, kas man arvien vairāk iepatikās.Šķīvjus gatavoju dažāda lieluma – no 12 līdz 50 centimetriem diametrā un dažreiz pat vēl lielākus. To vidusdaļā ielīmēju intarsijas – visbiežāk stilizētu Rīgas panorāmu, Rīgas Doma baznīcu, latviešu nacionālos ornamentus. Šķīvja apakšā izvietoju pierakstu «Rīga». Manus ražojumus sevišķi aktīvi pirka Rīgā iebraukušie ārzemju tūristi. Pārdevu tos galvaspilsētas centra lielākajos suvenīru un greznumlietu veikalos, kā arī kioskos Rīgas dzelzceļa stacijā, lidostā un jūras kuģu piestātnē. Konstatēju, ka ar šo darbu es varu nopelnīt vismaz trīsreiz vairāk, nekā strādādams augstskolā par mācību spēku, turklāt darbs notika ērtos mājas apstākļos, kur pats varēju izlemt, cik daudz un kādā laikā strādāt. Man sāka piepalīdzēt mazdēls.
