Ņemot vērā Jelgavā izveidotā uzņēmuma veikalu tīkla «Miestiņš» pieredzi, Igaunijas uzņēmums «Dzīvais alus» savā valstī pirms gada sācis importēt Latvijas mazo alus darītavu nefiltrēto un nepasterizēto alu. Gada laikā igauņiem iegaršojies arī Lietuvas miestiņš, bet uzņēmējs, domājot par attīstību, plāno būvēt savu alus ražotni.
«Bijām Latvijā. Iegājām lejamā alus veikalā un iedomājāmies – kāpēc mums Igaunijā nav tādu veikalu? Sākām vākt informāciju un nonācām pie uzņēmuma īpašnieka,» par viesošanos lejamā alus veikalā «Miestiņš» un Igaunijas «Dzīvā alus» tīkla pirmsākumiem saka tā līdzīpašnieks Alekss Verners.Igaunijā alus tirgū ir divi galvenie «spēlētāji» – «Saku» un «A. Le Coq» –, taču līdz šim patērētājam jēdziens «dzīvais alus» nebija pazīstams. «Zināms, ka Vācijā vai Čehijā alus garšo citādi, taču Igaunijā alus dzeršanas kultūra nav attīstīta,» atzīst uzņēmējs, kurš lejamā alus tīklu ar partneriem sācis veidot pirms gada, un nu vairākās valsts pilsētās ir septiņi «Dzīvā alus» veikali, kuros tiek tirgots miestiņš no Latvijas un Lietuvas.Attīsta uzņēmējdarbība, ne likumiDomājot par pirmā veikala atvēršanu, uzņēmēji saskārās ar likumdošanas nepilnībām, jo iepriekš valsts paredzēja alus tirgošanu tikai divos veidos – pudelēs un glāzēs lejamo. «Savukārt liet un «iepakot» pudelēs nevarēja, tā likumdošanas izpratnē ir ražošana. Tolaik ar šādu biznesu gribēja nodarboties vēl vairāki komersanti, tāpēc izmaiņas bija nepieciešamas. Pie mums cilvēki nav pieraduši cīnīties ar netaisnībām un rīkot piketus, taču mēs nolēmām rīkoties, jo valsti attīsta uzņēmējdarbība, ne likumi. Atvērām veikalu, mūs nedēļas laikā apciemoja vairākas instances, saņēmām rīkojumu izbeigt «šo bardaku»,» stāsta uzņēmējs, piebilstot, ka ar vietējo masu mediju iesaistīšanu izdevies panākt izmaiņas, kas gan arī vēl esot jāpieslīpē.Pašlaik uzņēmums sadarbojas ar tirdzniecības tīklu «Maxima», kura tirdzniecības centros arī tiek izvietoti lejamā alus veikali. A.Verners stāsta, ka Baltijas valstīs pazīstamā tīkla Igaunijas vadība arī iepriekš, ņemot vērā Lietuvas pieredzi, gribējusi savos centros izvietot līdzīga profila veikalus, taču līdz šim tas nebija izdevies.Maksā divreiz dārgākIgaunijā ir tikai divi ražotāji, kas var piedāvāt nefiltrētu un nepasterizētu alu. Tāpēc sākotnēji pie igauņiem ceļojušas apmēram desmit Latvijā ražotā dzīvā alus šķirnes. «Parādījās arī kvass, klienti dažas šķirnes nepieņēma. Tagad no Latvijas tirgojam četras, kvasu, arī Lietuvas un vietējo alu,» klāsta tirgotājs, lēšot, ka ziemā nedēļā tiek pārdoti apmēram 1800 litri alus, bet vasarā – daudz vairāk. Uzņēmējs pārliecināts, ka igauņi būtu gatavi dzert arī vairāk alus, taču mazie Latvijas brūvētāji nevar nodrošināt atbilstošu putojošā dzēriena apjomu: «Īpaši vasarā. Un īpaši uz jūsu iemīļotajiem Līgo, kad pasūtījumus pirms pašiem svētkiem nav iespējams veikt, jo viss saplānots jau pirms mēneša. Bet, ja vestu uz Igauniju lielākus apjomus, arī cena būtu zemāka.»Valstī darbojas arī vairāki konkurenti, taču tie Latvijas alu uzdod par vietējo, piešķirot tiem savus nosaukumus. «Kas ir dzīvais alus? Tā derīguma termiņš ir divas nedēļas, nevar iepirkt lielā vairumā un pārdot visu gadu. Mēs jau bijām gatavi, ka ziemā apgrozījums kritīsies, taču konkurenti, vasarā nopelnot «lielo naudu», par to nepadomāja, neveidoja uzkrājumus, tāpēc dažiem ziemā nācās vilties un mainīt darbības profilu,» stāsta A.Verners, skaidrojot, ka lejamais dzīvais alus Igaunijā maksā divreiz dārgāk nekā Latvijā, jo cenu ietekmē gan nodokļi un transportēšanas izdevumi, gan telpu īres maksa un darbinieku atalgojums, kas ir teju divreiz lielāks nekā Latvijā. Arī pašlaik ir interese no iespējamiem konkurentiem, kas no uzņēmuma «Dzīvais alus» gatavi iepirkt alu, taču daudzas idejas tā arī paliek ieceru līmenī, jo nepieredzējuši tirgus dalībnieki neizprot, ka šāda alus glabāšanai nepieciešamas īpašas aukstas telpas un speciāls aprīkojums. A.Verners lēš, ka tuvākajā laikā parādīsies jauni dzīvā alus ražotāji, arī viņa pārstāvētais uzņēmums jau lolo cerību par savu nelielu rūpnīcu.Latvieši Igaunijā, igauņi – uz SomijuMiestiņa tirgotājs priecīgs, ka Igaunijā pamazām sāk veidoties dzīvā alus lietošanas kultūra. «Aizbraucot uz ārzemēm, daudzi saprot, ka tur alus garšo citādi, un tad līdzīgas garšas sāk meklēt uz vietas Igaunijā. Arī es, pirms sāku nodarboties ar šo biznesu, nebiju alus cienītājs, taču tagad saprotu, ka ir arī garšīgs alus,» stāsta uzņēmējs, kurš Igaunijas tirgu iekaro arī ar cita profila biznesu – piedāvājot klientiem dzeramo ūdeni.Pašlaik viņa veikalos nodarbināti 16 strādājošie. A.Verners atzīst, ka arvien izteiktāka ir «zudusī paaudze» – kas dzimuši pēc 1990. gada un nepārvalda krievu valodu. «Tagad jaunieši atkal sāk apjēgt, ka krievu valoda, īpaši apkalpojošajā sfērā, ir nepieciešama, taču ļoti daudzi to neprot. Bet ar klientiem jārunā klientu valodā, nederēs teksts, ka Igaunijā visiem jārunā igauniski,» stāsta tirgotājs, piebilstot, ka daudzi nav apmierināti arī ar piedāvāto pārdevēja algu, kas pēc nodokļu nomaksas ir 500 – 600 eiro, bet vasaras periodā var sasniegt arī 800 eiro.«Dzīvā alus» līdzīpašnieks atzīst, ka ziemeļvalsts uzņēmējiem produktus no Latvijas iepirkt ir izdevīgāk, līdzīgi kā darbaspēku, jo to izmaksas mūsu valstī ir daudz zemākas: «Līdzīgi kā Latvijai pirkt Lietuvā vai somiem un zviedriem Igaunijā. Taču pretēji – nē. Somu vai zviedru ražotnes pārceltas uz Igauniju, jo pie mums ir lētāks darbaspēks, esam sevi pārdevuši, mums vairs nav savu ražotņu un lielu uzņēmumu. Un otrādi – ja mēs sāksim ražot dzīvo alu, diez vai kāds Latvijas tirgotājs būs gatavs virzīt to vietējā tirgū, jo pašizmaksa būs daudz augstāka. Tāpēc veidojas situācija, ka lietuvieši brauc strādāt uz Latviju, latvieši – uz Igauniju, igauņi uz Somiju, somi – uz Zviedriju, zviedri – uz Norvēģiju, jo katrā nākamajā valstī ir augstāks atalgojums.»Skaitīt eirocentus pārāk sarežģītiUzņēmējs atzīst, ka Latvijas masu medijos un sabiedrībā Igaunijā notiekošais bieži tiek pārvērtēts. «Pirms pāris nedēļām biju Latvijā. Pa radio stāstīja, cik briesmīgi ceļi ir Latvijā un cik labi – Igaunijā. Jūs redzējāt mūsu ceļus? Palasiet vietējos masu medijus – nav ne dienas, kad nerakstītu par bedrainiem ceļiem. Mēs arī ekonomējam. Tagad Tallinā ir bezmaksas sabiedriskais transports, bet arī tam ir izskaidrojums – rudenī būs vēlēšanas,» stāsta A.Verners.Kā uzņēmējs viņš atzinīgi vērtē eiro ieviešanu Igaunijā. Arī kaimiņiem pirms tam arī notikusi akcija, kuras laikā uzņēmēji solījuši necelt cenas. «Taču cenu celšanu pirmās sāka valsts iestādes. Precīzāk – nevis cēla, bet noapaļoja. Kas ir 64 eirocenti? Tas ir pārāk sarežģīti – jādod atlikums, jāskaita, tāpēc labāk uzliksim vienu eiro. Tie, kas stāsta, ka cenas netika celtas, maldina. Jā, varbūt 2011. gada 1. janvārī tas nenotika, bet notika 1. februārī vai 1. martā,» par pieredzi stāsta uzņēmējs, nenoliedzot, ka arī pats izmantojis iespēju nedaudz pacelt cenas, tās noapaļojot. Viņš ir pārliecināts, ka tikai divus gadus pēc eiro ieviešanas iedzīvotāji sāk apjēgt, ka eiro monētām arī ir vērtība, jo līdz šim igauņu kronu monētām tādas nebija: «Kādreiz mēs zinājām cenas, ekonomējām. Bet tagad cilvēki vairs to nedara, jo šķiet, ka eiro monētām nav nekādas vērtības, cipari cenrāžos ir daudz mazāki nekā kronās, tāpēc cenu pieaugumam neviens nepievērš uzmanību. Ekonomiskā aktivitāte valstī tiešām ir augusi, kā tika solīts pirms pievienošanās eirozonai. Tagad nākas maksāt par dārgāku kafiju un cukuru, jo, redz, cenas esot cēlušās nevis pēc eiro ieviešanas, bet inflācijas ietekmē. Kādreiz es veikalā, pērkot produktus, atstāju 40 eiro, tagad, pēc diviem gadiem, – 60.» Viņš ir pārliecināts, ka eiro ieviešana Latvijā uzlabos sadarbību starptautiski strādājošu uzņēmēju vidū, arī tūristiem, braucot no Igaunijas, Latvijā norēķināties būs vieglāk.
