16. marta vakarā Jelgavā, pie Tērvetes un Rūpniecības ielas stūra, kur atrodas piemineklis Jelgavas aizstāvjiem latviešu leģionāriem 1944. gada jūlija un augusta kaujās, sanāca pārdesmit dažādu paaudžu cilvēku. Nolika ziedus, mutes harmoniku pavadībā nodziedāja «Zilo lakatiņu», pieminēja savas dzimtas leģionārus un drīz vien arī izklīda. Pie pieminekļa noliktās svecītes dega vēl ilgi.Par to, ka galvaspilsētā šī diena pagāja politiski karsti, ar jau diemžēl pierastajiem «fašistu un antifašistu» apvainojumiem, liecināja gan Valsts, gan arī Pašvaldības policijas patruļu auto, kas pasākuma brīdī bija piestājušas arī Tērvetes ielā Jelgavā. Politiskie uzskati ir katra cilvēka privāta lieta. Droši vien vēl ilgi mūsu sabiedrībā dažādas iedzīvotāju grupas ies pie dažādiem pieminekļiem. Taču gribētos vairāk savstarpējas iecietības. 9. maijā Rīgā, Pārdaugavā pie padomju karavīru Uzvaras pieminekļa, latvieši leģionāru dziesmiņu par Trīni un «utaino sišanu» līdz šim nav dziedājuši, bet padomiski antifašitisko «Buhenvaldes zvanu» atskaņošana (ar Rīgas Domes akceptu!) pie Brīvības pieminekļa nepavisam nevelk uz saskaņas pārņemtu pilsonisku sabiedrību. Paldies tiem politiski aktīvajiem jelgavniekiem, «saskaņiešiem» un «biteniekiem», kas 16. martā pie pieminekļa Jelgavas aizstāvjiem nenāca meklēt kašķi, kaut arī par Otro pasaules karu pauž krietni citādus uzskatus nekā daudzi latvieši. Jo mazāka apdzīvota vieta, jo cilvēkiem vairāk sirdsgudrības, ko turklāt savam «biznesam» nepamanās izmantot politiķi. Ja gadās būt Krāslavā, aizejiet uz 2003. gada novembrī atklāto pieminekli «Māte Latgale raud». Memoriāla septiņas akmens plāksnes vēstī par piemiņu komunisma un nacisma režīma upuriem, nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem, partizāniem un disidentiem. Leģionāriem, kuri nepiedalījās represijās pret civiliedzīvotājiem, tur varētu plāksni pielikt klāt. Mātēm lija asaras par visiem.
