Ar šo stāstu pagājušā gada nogalē vērsos pašvaldības izdevuma «Jelgavas Vēstnesis» redakcijā. Tur trīs mēnešu garumā aizbildinājās, ka manu vēstuli nevar publicēt vietas trūkuma dēļ. Tā kā izskatās, ka vaina nav meklējama vietas atrašanā, šo vēstuli sūtu «Zemgales Ziņām».2012. gada 16. novembrī «Silvas» tirdziņā pie «Pilsētas pasāžas» izcēlās nepatīkams incidents. Atbraucu uz tirgu ap pulksten 11, vietu uz galdiem nebija. Atnesu divas tīras kartona kastes un apstājos aiz avīžu kioska uz ielas. Aiz manis uz gājēju celiņa apmales bija iekārtojusies tirgotāja, uz apmales uzklāta netīra lupata, bet uz tās – novietota produkcija. Aizgāju uz kasi un samaksāju 50 santīmu par vietu. Iznākot satiku pazīstamu vīrieti, un turpat sarunājāmies. Pēkšņi pie manis pienāca tirdziņa īpašnieks Rihards un bez atvainošanās, kaut redzēja, ka runāju ar cilvēku, sāka mani apvainot, ka es izvairos no maksāšanas. Iebildu, ka man ir čeks, ko arī uzrādīju. «Man nevajag čeku,» viņš sacīja un iebāza man kabatā 50 santīmu, sakot, lai es vairāk nesperu kāju šinī tirgū. Kad aizrādīju, ka neesmu ar viņu kopā cūkas ganījusi, ka visus un vienmēr uzrunā uz tu, viņš aizskrēja pie manas produkcijas, aiznesa un nometa to aiz avīžu kioska dubļos, savu rīcību motivējot ar to, ka no kastēm nedrīkst tirgot. Ja nedrīkst, tad nedrīkst, bet vai kādam ir tiesības mētāt un bojāt produkciju? Kaut gan tirgotājai, kas atradās aiz manis, nekas netika aizrādīts. Notikušā liecinieks ir sastaptais vīrietis, ar ko sarunājos.Neiet jau uz tirgu tie pārtikušie, bet tie, kam dzīve spiež stāvēt ziemā aukstumā, turklāt saņemot tādu attieksmi. Bagātie mūs, nabadzīgos, nesaprot un nekad nesapratīs. Valentīna Geidāne
Driksas gājēju ielas tirdziņā nav pieļaujama tirgošanās no netīriem traukiem vai uz vecām kastēm, kas estētiski bojā pilsētas vidi, tāpat tur nav vietas lietotiem apģērbiem vai veciem krāmiem, uzskata bijušais uzņēmējs Rihards Blūmanis. Viņa ģimene Driksas gājēju ieliņā saimnieko un jau gadiem arī uzņēmusies atbildību par kārtību tajā.R.Blūmanis stāsta, ka viņam ir ļoti svarīgi, lai pilsētas centrālā gājēju iela būtu kā paraugs, kur jelgavniekiem, ģimenēm ar bērniem un pilsētas viesiem atpūsties skaistā un sakārtotā vidē. «Cīņa ar tirgoties gribētājiem notiek nemitīgi. Ja cilvēks samaksājis kasē tirgošanās maksu, tas nenozīmē, ka viņš var darīt, ko un kā grib. Piemēram, nesen bija nepatīkams gadījums, kad kāds tulpju tirgotājs savu preci bija ievietojis vecā, netīrā spainī, kas uzlikts uz galda. Protams, tas nav pieņemami un bojā visu tirdziņa tēlu, tāpēc lūdzu, lai saimnieks to aizvāc. Viņam tas nepatika. Tāpat tirgošanās nav pieļaujama uz vecām un greizām kastēm,» uzskata R.Blūmanis. Uzņēmējs atgādina, ka gājēju ieliņa nav tirgus, kur preci var stutēt ar ķieģeļu atliekām un citiem krāmiem vai tirgoties ar ko, kur un kā pagadās. Viņš stāsta, ka bieži tirgotāji izmantojot savus līdzpaņemtos saliekamos galdiņus vai statīvus, kur produkciju izvietot, un tas arī tiekot atļauts, ja vien vizuāli nekropļo tirdziņa izskatu. «Ir cilvēki, kas nesaprot, ka cīnos, lai te būtu skaisti,» viņš piebilst.Kundzi, kura rudenī vainadziņus tirgojusi, tos izvietojot uz kastēm, uzņēmējs atminas, taču pilnībā noliedz apvainojumus, ka viņas preci kaut kādā veidā būtu bojājis, viņam tādu tiesību nemaz neesot. R.Blūmanis stāsta, ka talkā saucis arī Pašvaldības policiju, kas palīdzējusi tikt galā ar vainadziņu pārdevēju, bet nekādu skādi precei nodarījis neesot. «Esmu runājis arī ar Domes priekšsēdētāja vietnieku Vili Ļevčenoku, lai Driksas gājēju ieliņā pašvaldības policisti dežurētu visu laiku un palīdzētu man cīnīties gan ar nesaprotošiem pārdevējiem, gan bezpajumtniekiem, kuri gājēju ieliņu izmanto kā vietu, kur kavēt laiku un ubagot naudu, kā arī kārtot savas vajadzības. Ar visiem viņiem ir jācīnās, lai pilsētas centrs nepārvērstos par bezpajumtnieku paradīzi vai prastu tirgu,» sašutis saka R.Blūmanis.
