Horeogrāfam, daudzu Zemgales deju ansambļu vadītājam un virsvadītājam Vilim Ozolam 20. martā apritēja 90.
Tautas dejas atbalsta biedrība «Zemgaļi» sadarbībā ar mākslinieciskās pašdarbības kolektīviem un atbalstītājiem 23. martā pulksten 17 Jelgavas kultūras namā organizē Viļa Ozola piemiņas koncertuzvedumu «Kas es būšu… puisis no «čūsku dūrējiem»?!!».Paša jubilāra lomā uz skatuves iejutīsies Gundars Caune, bet skatītājus un tautas dejas mākslas cienītājus priecēs gan lieli, gan mazi dejotāji – pasākumā piedalīsies Tautas deju ansambļi «Diždancis», «Jaunība», «Lielupe» «Teiksma»; deju kolektīvi «Laipa», «Ozolnieki», «Ūsa», «Valgundietis», «Zemgaļi»; bērnu deju kolektīvi «Ieviņa» un «Teiksmiņa», kā arī vokāli instrumentālais ansamblis «Rūta».Par sestdienas pasākumu «Ziņas» iztaujāja koncertuzveduma māksliniecisko vadītāju Uldi Ozolu.- Iespaidīgais dalībnieku pulks nenozīmē vien «kāju ielocīšanu» pirms vasaras lielajiem Dziesmu un Deju svētkiem. Koncerta atslēga meklējama šīs nedēļas kalendārā.20. marts ir Viļa Ozola dzimšanas diena. Tēvam jau bija doma par savas deviņdesmitgades koncertu, diemžēl pašam to īstenot neizdevās (V.Ozols aizgāja mūžībā 2011. gada decembra nogalē – red.), nu to organizē mūsu ģimene kā viņa ceļa turpinātāja.Pirmsākumi meklējami jau 2005. gadā, kad ar daudzu deju kolektīvu un vokāli instrumentālā ansambļa «Rūta» un Ādolfa Alunāna teātra aktieru līdzdalību tapa koncertuzvedums «Mentalitāte», un bija tāda iecere šogad rīkot ko līdzīgu.Mums, sestdienas koncerta veidotājiem, galvenās grūtības sagādā tas, ka tēvs jau tā īsti nebija izklāstījis, ko vēlētos rādīt savā jaunajā lielprogrammā. Skaidrs, ka redzējums būtu citāds nekā «Mentalitātē 1».Otrkārt, mēs vairāk domājām par to, kā Vili Ozolu parādīt no visām viņa daiļrades šķautnēm. Tās it kā labi zināmas, tomēr jautājums – kā viņš līdz tām nonāca. Par laimi, izrādījās, ka tēvs atstājis rakstiskas, pat nezinu, kā pareizāk nosaukt – piezīmes, vai. «Dienasgrāmata» būtu pārāk skaļi teikts, pieraksti nav regulāri, bet būtiskākais ir fiksēts. Pieraksti datēti ar 1940. līdz 1943. gadu, ir arī 1944. Būtībā tas ir kara laiks, kad tēvs mācījās Jelgavas Skolotāju institūtā. Tieši šajā laikā viņš strauji attīstījās kā personība, meklēja savu ceļu dzīvē. Viņa pierakstītās domas tad arī kļuva par pamatu mūsu veidotajam koncertuzvedumam. Ne velti tā nosaukumā ir vārdi «Kas es būšu?»- Nosaukumam ir arī turpinājums – «puisis no čūsku dūrējiem».Vilis Ozols dzimis Valgundē. Kādreiz tur bija muižas meži, kurus nocirta, bet zemi izpārdeva apkārtējiem zemniekiem. Neauglīgu zemi – ja mēs sakām bagātie Zemgales līdzenuma saimnieki, tad to var attiecināt uz Zaļenieku vai Vircavas apkaimi, kamēr Valgundes zemnieki, kur smilšainajā augsnē piesaulē gozējas glodenes, tika saukāti par «čūsku dūrējiem».Ja runājam tieši par tēva izaugsmi, tad viņš teica, ka arī grib gozēties saulītē, bet ne kā glodene vai pelēkais cilvēciņš, bet gan atrasties uz dzīves skatuves. Ne tādēļ, lai gūtu kādus labumus sev, bet prasmi reizē ar savu sirdi atdodot tautai.Tēva dzīves gājums nekādā ziņā nav bijis viegls. Tas gan nav viņa teiktais, bet jau mans citāts: Vilis gāja pa visām durvīm – ja neizdosies tikt pa vienām, atradīs citas, ja ne, tad kāps pa logu!Sestdienas koncerts savā ziņā ir veltīts mūsdienu jaunatnei, tai skaitā arī maniem bērniem. «Ja es nedarīšu un tu nedarīsi, var iznākt, ka nedarīs neviens,» bija tēva iecienīts sakāmais. «Tāpēc es ceļos un daru!» – tāda ir jubilejas pasākuma sižetiskās līnijas atslēga un vēstījums nākamajām paaudzēm (arī tīri praktiski, jo uzvedums tiks ierakstīts video).- Koncertā iecerēts atklāt dažādas Viļa Ozola daiļrades šķautnes.Un tās tik viegli «nedevās rokā». Piemēram, tēvs teica – «man ļoti patīk dziedāt!», bet, kad gāja kārtot eksāmenus mūzikas skolā, viņu neuzņēma. Ļoti patika spēlēt teātri, bet pie tās spēlēšanas tā īsti nemaz netika. Vienīgi, kad sāka veidot dejas, kļuva par vienu no latviešu pirmajiem un vēl joprojām ievērojamākajiem sižetiskās dejas autoriem.- Un kļuva par Zemgales deju ķēniņu. Starp citu, kā radās šis apzīmējums, vai līdz ar grāmatu (sērijā «Latviešu dejas meistari» 2006. gadā iznāca grāmata «Vilis Ozols – Zemgales deju ķēniņš» – red.)?Tuvi draugi un paziņas tēvu tā sāka dēvēt vēl pirms grāmatas iznākšanas, bet, pateicoties tās autoram Ērikam Tivumam, šis apzīmējums tika «iecelts saulītē». Un kāpēc gan lai Zemgalē nebūtu savs deju ķēniņš? Turklāt tas skan pavisam citādi nekā, piemēram, karalis.- Jūsu tēvs bijis klāt ļoti daudzu deju ansambļu tapšanā? Te man jāatkārto Jelgavas dejotāju aprindās labi zināmās Andas Zeidmanes vārdi – ja Jelgavā vai rajonā ir kāds deju kolektīvs, kuram ir 30 gadu vai vairāk, tad tur noteikti savu roku būs pielicis Vilis Ozols. Un, ja paskatāmies atpakaļ, tiešām – Tautas deju ansambļi «Jaunība», «Kalve», «Diždancis», «Lielupe», kur nu vēl pilsētas un novadu deju kolektīvi. «Laipa», ko gan dibinājām mēs ar dzīvesbiedri Līgu, bet kolektīva krusttēvs ir Vilis Ozols, savu laiku viņš bija arī vadītājs.- Vai tā tika meklētas arvien jaunas šķautnes? Dažs taču visu mūžu strādā ar vienu ansambli.Teikšu, ka tie bija tādi laiki. Padomju periodā tēvam visu laiku nāca līdzi kara mantojums. Ja jautāja, kādā armijā dienējis, tēvs parasti atbildēja – «kādā vajag?», un attiecībā uz tiem juku laikiem nekas arī nebūs samelots. Viņa vecākais brālis, piemēram, piedalījās Berlīnes ieņemšanā. Bet tēvu no skolas sola cita armija paņēma vezumniekos un aizsūtīja uz Pomerāniju.Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, kad tēvu izvirzīja Tautas mākslinieka goda nosaukumam, to viņam nepiešķīra. Tāpēc, ka kompartijas komitejā sēdēja vecie armijnieki un atkal plijās virsū ar jautājumu, ko darījis laikā, kad viņi, lūk, asinis lējuši.Gandrīz vai līdzīgi bija ar deju kolektīviem. Ja kādam nepatika, ka Vilis Ozols vada pilsētas deju ansambli, viņš atrada «citas durvis» un aizgāja uz rajona deju kolektīvu. Tā, piemēram, savulaik sākās «Diždancis».- Jūsu paša biogrāfija arī nemaz nav tik dejiski viendabīga, atradu faktu, ka esat studējis meliorācijas tehniku un ūdens apgādes iekārtas. Mācījos Kandavas tehnikumā, vēlāk arī Novočerkaskā. Dejas zinības apguvu toreizējā Latvijas Valsts konservatorijā, bet vissvaigākais man ir grāds uzņēmējdarbības vadībā, ko jau šajā gadsimtā ieguvu biznesa augstskolā «Turība». Tā ka uz jautājumu par izglītību varu atbildēt līdzīgi kā tēvs par armiju – «kādu vajag?».Dejoju gan visu mūžu, kopš vien sevi atceros. Līdz 1995. gadam vadīju «Diždanci», bet, kad sākās pārmaiņu periodi, likvidējās arī Jelgavas rajona kultūras nams, kur mitām. Bija jāsāk domāt, kā pabarot ģimeni, bet mums ar Līgu – četri bērni. Dēls dzimis brīvvalsts laikā, bet trīs meitas pirms tam. Atklāti sakot, arī šodien ar dejošanu vien neko nenopelnīsi, tāpēc 18 gadu darbojos biznesā.- Kas ir tautas dejas atbalsta biedrība «Zemgaļi», kuras valdes priekšsēdētājs esat?Darbojamies gan tikai pusotru gadu, un mūsu brīvprātīgās biedrības mērķis – palīdzēt tautas deju kolektīviem un to vadītājiem ar koncertu rīkošanu un tamlīdzīgi. Jau otro gadu jaunrades deju konkursā Valmierā pasniedzam Viļa Ozola balvu. Pirms gada to saņēma Agris Daņiļēvičs, šogad – Biruta Putniņa. Fiziski gan šāgada balvu vēl nav izdevies pasniegt, bet ļoti ceru, ka sestdien Biruta būs klāt Jelgavas koncertā un tad arī to saņems.
