Sandrai Rozenštokai patīk cilvēki, kuri zina, ko grib.
Ar sporta skolotāju un treneru semināra dalībniekiem vakar Zemgales Olimpiskajā centrā savās zināšanās un pieredzē dalījās Latvijas Futbola federācijas Jaunatnes komitejas priekšsēdētāja vietnieks, futbola skolas «Metta» dibinātājs un vadītājs Ģirts Mihelsons un sporta ārste, Latvijas Basketbola savienības pieaugušo un jauniešu izlašu medicīniskā konsultante, SIA «Sporta laboratorija» dibinātāja un valdes locekle Sandra Rozenštoka. «Manuprāt, nekad nebūs par biežu sporta skolotājiem un treneriem atgādināt un pateikt, ka tas ir liels un nozīmīgs darbs, ko viņi dara. Sportojot bērnam attīstās sirds, elpošana, sporta stundās faktiski tiek ielikti pamati gan jaunatnes veselībai, gan visam mūžam,» saistībā ar Jelgavas semināra tēmu uzsver Sandra, kuras saskare ar sportu, izrādās, sākusies Jelgavas 4. vidusskolā. – Vai skolai ar tās sportiskajām tradīcijām varētu būt saistība ar jūsu profesijas izvēli? – jautāju speciālistei, un viņa atbild apstiprinoši.Sporta skolotāja Ingrīda Anzenava bija mana iedvesmotāja un autoritāte. Vēlāk arī basketbola trenere Gundega Vaščenko. Atceros, kā mēs izcīnījām «Oranžās bumbas» zeltu. Vēlāk bijis sudrabs un bronza citos turnīros, bet šis zelts man joprojām ir vienīgais. Sportošana man patika un padevās, tomēr studēt izvēlējos medicīnu un gatavojos kļūt par kardioloģi. Taču, kad sestajā kursā uzzināju par iespēju specializēties sporta medicīnā, izlēmu par labu tai. Akadēmijai sekoja četri gadi medicīnas pēcdiploma studijās Latvijas Universitātē, bet tagad esmu doktorante Rīgas Stradiņa universitātē, kur zinātniskā darba tēma ir treniņu režīma un fiziskās sagatavotības atbilstība profesionālajā un amatieru sportā.- Profesionālā karjera, studijas doktorantūrā acīmredzot liecina, ka izvēle bijusi īstā?Viens no aspektiem, ko apsvēru tobrīd tai dotajās 24 stundās, bija arī tas, ka, salīdzinot ar ārsta zināmo izolētību slimnīcā, manai būtībai vairāk atbilst atrašanās kustībā un «apritē». Tagad varu teikt – jā, man patīk tas, ko daru.- Ko īsti dara sporta ārsts?Agrāk atbilde būtu: strādā ar komandu. Taču pēdējos gados šā speciālista joma ir krietni paplašinājusies un sporta ārsts darbojas tiklab ar profesionāļiem, kā mazkustīga dzīvesveida «upuriem».- Vai to var teikt arī par jūsu Sporta laboratoriju?Laboratorija ir ģimenes uzņēmums, ko izveidojām kopā ar māsu. Agnesei (Lācei – red.) ir maģistra grādi personāla vadībā un uzņēmējdarbībā, taču līdzās tiem arī fiziskās sagatavotības treneres diploms. Tā ir – konsultēties mūsu laboratorijā ierodas gan tenisisti, motosportisti vai BMX braucēji, gan cilvēki, kas grib atsākt sportot pēc ilgāka pārtraukuma, gan vecāki, kas saviem bērniem iecerējuši sportista karjeru. Arī iemesli padoma vajadzībai var būt visdažādākie. Viens grib samazināt svaru, cits labi izskatīties, cits noskriet pusmaratonu. Izrunājam praktiskas lietas, ja vajag, – arī ārstējam. Pārbaudīt veselību un noskaidrot optimālo slodzi ir šim nolūkam vispareizākais ceļš, un, atzīšos, man ir interesantas šādas tikšanās ar apņēmīgiem cilvēkiem, kuri zina, ko grib.- Pieaugušais savu izvēli izdara pats, bet piecgadīga bērna vietā patiesībā izlemj tētis vai mamma. Vai tas mazajam nedraud ar pārslodzi?Ja bērnu uz kaut ko piespiež, parasti nekas labs nevar sanākt. Svarīgi ir, lai nezūd prieks sportot. Pētījumi saistībā ar agrīno specializāciju apliecina, ka gan piecos gados, gan septiņos vai astoņos sportot sākušie 10 – 11 gadu vecumā sasniedz vienādu sportiskās attīstības līmeni. Agrīnā specializācija var radīt arī psiholoģisku izsīkumu. Par to liecina kaut vai mūsu valsts sportistu salīdzinoši labie junioru sasniegumi, kas vēlāk pieaugušo konkurencē pazūd.- Vai varat salīdzināt savas sporta stundas ar tagadējām, par kurām skolēni bieži izsakās kritiski?Ja sportošana padodas, tad arī stunda patīk. Man, cik atceros, sporta stundas bija interesantas, taču tagadējie bērni ir citādi – brīvāk un kritiskāk domājoši. Līdz ar to arī sporta skolotājam autoritātes iegūšana prasa vairāk talanta un pūļu. Agrāk atzīmes varēja pelnīt ar normatīvu izpildi, taču visi neesam vienādi sportiski, tāpēc pozitīvs moments tagad ir iesaistīšanās un līdzdarbības vērtējums. Tomēr kaut kādiem normatīviem, manuprāt, jābūt, kaut vai gatavojoties tam, ka dzīvē mūs ļoti daudz kur vērtē un vērtēs.- Vai pati joprojām nodarbojaties ar sportu?Nē gan, taču jau 14 gadu esmu tautas deju ansamblī «Līgo», kur dejojam abi ar vīru.
