Kolhoza «Nākotne» priekšsēdētājs Artūrs Čikste šodienas atmiņās.
Nobeigums, sākums 15. un 19. marta numurā.Iepazīšanās ar Artūru Čiksti kādreizējās Jelgavas rajona apvienības «Lauktehnika» vadītājam Jāzepam Kivleniekam iznākusi 1977. gadā, kad kolhozs «Nākotne» tika pievienots Jelgavas rajonam. Tolaik tajā daudz būvēts. Tādēļ kolhozs nolīdzis «Lauktehnikas» automašīnas grants vešanai no Ruļļu karjeriem. «Vienu dienu Čikste man zvana: «Kas tā par lietu, ka tavi šoferi ņem naudu!?» Domāju, vai tiešām mūsu šoferi kolhozā kaut ko diedelētu?» stāsta J.Kivlenieks. Viņš atsaucis vainotos šoferus, minējis, ka lieta var aiziet līdz prokuratūrai un pat cietumam. Viņi gandrīz vai ar asarām acīs teikuši, ka naudu nav ņēmuši. Tad J.Kivlenieks zvanījis A.Čikstem un, saprotot, ka tā nav telefona saruna, lūdzis atļauju pie viņa aizbraukt. A.Čikste atbildējis: «Nē, es braukšu pie tevis.» Pusdienas ar konjaka pudeli J.Kivlenieks ar A.Čiksti iesākuši pulksten vienos, bet beiguši sešos. Piecas stundas viņi runājuši par saviem plāniem, pieredzi, saimnieciskās lietas kārtojot Maskavā, un daudz ko citu. Noskaidrojies, ka iztrūkstošo naudu, visticamāk, varēja būt piesavinājies kāds kolhoza sagādnieks. J.Kivlenieks skaidro, ka tolaik kolhozos dažkārt šādā amatā tika pieņemti ne vienmēr uzticami vīri, kam diezgan brīvi bija atļauts rīkoties ar skaidru naudu. Revīzijas aktu neņem vērāReiz J.Kivleniekam kāda personīgi pazīstama revidente atklājusi to, kā A.Čikste reaģējis uz revīzijas aktu par trūkumiem grāmatvedībā. «Tas tolaik bija ļoti nopietni, jo pārvalde jebkuru kolhoza grāmatvedi varēja atbrīvot no darba bez priekšsēdētāja ziņas,» uzsver J.Kivlenieks. «Es negribu jūs klausīties. Nolieciet to materiālu uz galda un pasakiet, lai atbrauc jūsu priekšnieks,» A.Čikste toreiz sacījis revidentei, kas bija ieradusies viņa kabinetā ar revīzijas aktu. Kad uz «Nākotni» atbraucis revidentes priekšnieks, A.Čikste nolicis «pie vietas» arī viņu, sakot apmēram tā: «Mēs ražošanas plānu pildām, un pārējais uz jums neattiecas.» Pārvaldes vadītājs revīzijas dokumentus paņēmis pie sevis, un tie palikuši bez tālākas virzības. J.Kivlenieks uzskata, ka tajos apstākļos A.Čikste rīkojies pareizi, jo arī patvaļīga saimnieciska patstāvība veicināja saimniecības attīstību.«Galmā» neaizmirsa par savējiemPadomju deficīta laikos aptiekās trūka zāļu. Tā laika elite, kuras pārstāvis, protams, bija arī A.Čikste, zāles varēja iegādāties tautai slēgtās tirgotavās. Kolhoza sekretāre Māra Lapsa atceras, ka priekšsēdētājs, izmantojot šo privilēģiju, no Maskavas un Rīgas zāles «vedis tonnām». Stāsta, ka reiz gan A.Čikstem kāda «galma aptiekāre» iebildusi – diez vai ordeņotā vīra pirktās zāles derēs viņam pašam, jo receptē norādītais medikaments ārstē kādu sieviešu slimību. Skolotājiem neklājās viegli, taču nekā netrūkaŠkibes pamatskolas skolotājs Valdis Neļķe A.Čiksti atceras no sešdesmitajiem gadiem, kad viņš galifē biksēs un zābakos staigājis pa kolhozu un skarbi komandējis. «Pēc mirkļa Čikste varēja kļūt ļoti sirsnīgs un atsaucīgs, no līdzjūtības pret otra cilvēka grūtībām pat apraudāties,» teic V.Neļke. Pedagogs piebilst, ka «Nākotnes» augšupejas laikā, kad kolhozniekiem maksāja lielas algas, skolēnus kļuva grūtāk motivēt mācīties. Viņi redzēja, ka, piemēram, šoferis pelna daudz vairāk par skolotāju, ko algoja valsts. Vairāki aptaujātie nākotnieki un toreizējie varas pārstāvji atzīst, ka diezgan bieži pie kolhoza priekšsēdētāja tika cilātas glāzes. No alkohola ligas viņu centušies atturēt. Taču padomju laika tradīcijās darījumi bieži tika kārtoti ar konjaka pudeli galdā. Alkohols varēja būt iemesls tam, ka A.Čikste slimoja un pāragri no dzīves aizgāja.Šķibes skolas mācību pārzine Vanda Ārmane atstāsta gadījumu «Nākotnes» jubilejas sarīkojumā (tas varēja būt 1986. gadā, kad kolhozam tika svinēti četrdesmit gadi – red.). Toreiz publikas izklaidēšanai bijuši noalgoti aktieri. Piepeši komiķis Jānis Jarāns, vadot programmu, pateicis kaut ko tādu, kas priekšsēdētājam nebija pa prātam. A.Čikste pārtraucis izklaides programmu un sācis aktierus rāt. «Mēs klusu sēdējām un gaidījām, kad incidents beigsies, lai varētu, piedodiet, sākt ēst. Taču tad piepeši A.Čikste vērsās pret skolotāju galdiņu, teikdams: «Un ko jūs esat atnākuši!» Bira nepieklājīgi apvainojumi par to, ka esam liekēži. Mēs klusu piecēlāmies un aizgājām,» atceras V.Ārmane. Skolotāja pieļauj, ka priekšsēdētājs tobrīd bija dzēris. Viņa uzsver, ka tajā pašā laikā kolhoza atbalstītā Šķibes skola bijusi vislabāk apgādātā rajonā. Par «Nākotnes» līdzekļiem skolēni un skolotāji braukuši ekskursijās ne tikai pa Latviju, bet arī uz Krimu, Kaukāzu, Maskavu, Pēterburgu. «Nevar salīdzināt ar to nabadzību, kas ir tagad,» secina pedagoģe. «Mūsas» trasē Čikstes pirkstsToreizējā Jelgavas rajona Izpildu komitejas priekšsēdētāja Astrīda Kroģere atceras, ka astoņdesmitajos gados A.Čikste ievērojamu summu kolhoza naudas licis ieskaitīt īpašā kultūras fondā un vēl piebildis, ka Izpildu komitejas priekšsēdētājai nevajadzētu kolhoziem naudu lūgt, bet gan prasīt. 1981. gadā «Nākotne» noslēdza sadarbības līgumu ar Rīgas Operetes teātri. Mākslinieki tajā apņēmās kolhozniekiem rīkot svētkus, bet kolhozs – sniegt praktisku palīdzību koka un metāla dekorāciju izgatavošanā. Savukārt pašā «Nākotnē» domāja uzbūvēt ne tikai vidusskolu, bet arī koncertzāli ar grozāmo skatuvi. «Nākotnē» darbojās ap divdesmit interešu kopu – jauktais koris, deju kolektīvs, lietišķās mākslas studija, interešu klubi un vairākas sporta sekcijas. Mūsdienās tā visa ir krietni mazāk. Par A.Čikstes lomu Latvijas autosporta attīstībā liecību atstājis autorallija aizsācējs Latvijā Aleksandrs Karamiševs. Toreiz «Nākotnes» priekšsēdētājs nokārtojis, ka viņu kopā ar A.Karamiševu pieņem toreizējā valdības namā, un abiem izdevies gūt atbalstu idejai, ka bagātajiem kolhoziem jāatbalsta autosports. Autosporta sekcijas pašlaik «Nākotnē» gan nav, bet pie Bauskas kolhoza «Uzvara» izbūvētā «Mūsas» trase darbojas.A.Čikstes meita Inese Pokule atceras, ka tēvs bijis liels grāmatu lasītājs. Bieži vien viņš tās vedis no Maskavas. Viņa domā, ka krievu valodā, iespējams, tēvam lasīt bija vieglāk.A.Čikste no dzīves šķīrās 1992. gada 12. aprīlī. Klusu tuvinieku lokā viņš tika apglabāts sievas dzimtajā Rojā. Meita atceras, ka dienu pirms savas aiziešanas tēvs sacījis – nožēlo, ka dzīves laikā pārāk maz laika veltījis ģimenei, kas cauri laikiem ir nemainīga un liela dzīves vērtība.
