Gan Latvijas, gan visas Eiropas mērogā ir darboņi, kuri cenšas nopelnīt lielas naudas summas, norādot nepareizu informāciju pārtikas produktu marķējumā. Piemēram, zirgu gaļa tiek tirgota kā krietni dārgākais liellops, bet apzīmējums «BIO» mēdz tikt lietots gadījumos, kad konkrētajam produktam nav nekāda sakara ar bioloģisko lauksaimniecību, intervijā atzīst Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) Pārtikas uzraudzības departamenta direktors Ernests Zavadskis.– Nopietnu ažiotāžu ir radījušas ziņas, ka, pērkot liellopu gaļu, mēs, iespējams, bieži vien saņemam zirgu gaļu. Kāda ir problēmas būtība?Tā ir ekonomiska problēma. Mums nav pamata uztraukties par sabiedrības veselību, un arī katram konkrētajam iedzīvotājam nav pamata uztraukties par savu veselību. Eiropā zirgu gaļas skandālā iesaistītas vairākas nopietnas kompānijas, kas piegādājušas lielos daudzumos gaļu, uzdodot to par liellopu, bet patiesībā tā bijusi zirgu gaļa. Latvijā ir daži uzņēmumi, kas legāli iegādājušies, piemēram, malto liellopu gaļu, kuras sastāvā izrādījusies arī zirgu gaļa. Izmeklēšanā konstatējām, ka kāda Latvijas uzņēmuma produkcijā zirgu gaļas īpatsvars bija 69 procenti. Šis uzņēmums gaļu Latvijā vispār nav pircis. Produkciju tas iegādājies ES – no Polijas caur Dāniju –, tā bijusi legāli izmantota sava produkta ražošanā.– Tātad runa vairāk ir nevis par veterināru problēmu, bet patērētāju maldināšanu?Šajā jomā būtu jāstrādā Eiropas Kontrabandas apkarošanas centram, jo runa ir par visu ES. Pat Eiropa nebija gatava paraugu testēšanai, jo ne visās valstīs ir laboratorija, kur ir iespēja noteikt zirga DNS. Piemēram, Latvijā to joprojām nevar izdarīt, un visi paraugi tiek testēti ārzemēs. Sākotnēji tas tika darīts Vācijā, tagad – Lielbritānijā. Ne tikai Latvijas PVD, bet arī citu valstu atbildīgie dienesti šajā situācijā ir ķīlnieki. Lai adekvāti rīkotos, jāpaņem produkcijas paraugi un jātestē, bet šādas iespējas mums pašiem nav. Mums ir jāmaksā ārzemju laboratorijām par testiem, bet PVD līdzekļi šādiem gadījumiem nav piešķirti, tos pielīdzinot ārkārtas gadījumiem. Kamēr valdība lemj, piešķirt vai nepiešķirt šādām vajadzībām naudu, krīzes situācija attīstās.Kā jau minēts, nav runa par sabiedrības veselības apdraudējumu, lai gan daži eksperti ir piesaukuši preparātus, piemēram, fenilbutazonu, ko izmanto zirgu terapijā un kas ilgtermiņā var atstāt zināmu kaitīgu ietekmi uz cilvēka veselību. Latvijā pērn nokauti 416 zirgi. Ņemot vērā, ka liellopi gada laikā tiek nokauti vairāki simti tūkstoši, uz tā fona minētais patērētās zirgu gaļas daudzums ir niecīgs. Jāpiebilst, ka lielākā daļa uzņēmumu strādā godīgi. Latvijā ir vairāki uzņēmumi, kas legāli nopērk zirgu gaļu un izmanto to savas produkcijas ražošanā.– Tikai nenorāda, ka tā ir produkta sastāvā?Tā nav! Tas tiek norādīts gan receptūrā, gan produkcijas marķējumā. Latvijā ir vismaz divi uzņēmumi, kas to dara legāli un jau ilgstoši, un nekādu patērētāju sūdzību nav bijis. Ir uzņēmumu grupa, kas strādā legāli, šādu gaļu iepērkot, norādot to receptūrā, kā arī produkta marķējumā. Nākamā uzņēmumu grupa iepirkusi izejvielas ārzemēs un tikusi maldināta. Šie uzņēmumi pirkuši liellopu gaļu, bet tiem piegādāta liellopu gaļa, kas šķaidīta ar zirgu gaļu. Ņemot vērā, ka Latvijā iespējas pārbaudīt šāda importa saturu nav, ir tikai loģiski, ka uzņēmēji to nevarēja pamanīt. Un ir arī trešā uzņēmumu grupa, kas, iespējams, apzināti piedalījusies attiecīgajā shēmā, zinot, ka zirgu gaļas iepirkuma cena ir ievērojami zemāka un, pārdodot to kā liellopu, var labi nopelnīt. Izmeklēšana vēl nav pabeigta, taču varu pateikt, ka tie ir daži uzņēmumi.Savukārt, runājot par patērētājiem šajā kontekstā, jāmin divas problēmas. Pirmkārt, zirgu gaļa ir lētāka par liellopu gaļu, un tādējādi patērētājs pamatīgi pārmaksā. Otrkārt, jārunā par ētisku problēmu. Piemēram, varbūt es, būdams noteiktu dzīvnieku sugu mīlis, negribu to gaļu izmantot uzturā. Daudzi uzskata zirgu par mīļu dzīvnieku un negrib tā gaļu lietot. Cilvēkiem ir jābūt tiesībām iepazīties ar godīgu jebkura produkta saturu un izlemt, vai viņš to vēlas lietot uzturā. Piemēram, Lielbritānijā lielākā daļa pamatnācijas to nevēlas darīt. Tādējādi šādai informācijai noteikti jābūt produkta marķējumā un receptūrā.– Cik izmaksā viens gaļas tests?Tas ir atkarīgs no laboratorijas un paraugu skaita. Ja jāizmeklē virs 10 paraugiem, var tikt piemērotas atlaides. Eiropas Komisija (EK) ir paziņojusi, ka viens tests varētu maksāt līdz 400 eiro. Apzinoties situācijas nopietnību, EK pieņēmusi lēmumu, ka 75 procenti izdevumu, kas radīsies šādā veidā, tiks kompensēti. Latvija samaksās par paraugu testēšanu, un 75 procentus no iztērētās summas EK atskaitīs mūsu valsts budžetā.Jau ir paņemti paraugi un aizsūtīti pārbaudēm ne tikai vietējiem ražojumiem, bet arī produkcijai, kas tiek importēta no Lietuvas, Spānijas, Somijas, Polijas utt. – kopumā astoņām valstīm. Rezultātus vēl gaidām. Tādējādi kritiku neiztur apgalvojumi, ka kontrolēti tiekot tikai nacionālie ražotāji. Kopumā ir paņemti 50 paraugi, gan ražotnēs, gan tirdzniecības un sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumos.– PVD arī norādījis, ka ir pietiekami daudz uzņēmumu, kas mēģina šmaukties ar produktu derīguma termiņa norādēm. Nederīgās pārtikas jautājums ir jau sena problēma, un tā ir absolūti loģiska. Ir noteikti produkcijas apjomi, kas zināmā periodā būtu jārealizē, bet, zinot ekonomisko situāciju valstī, patērētāju pirktspēju, ne vienmēr iespējams saražoto un veikalu plauktos esošo produkciju realizēt attiecīgajā laikā. Godīgi strādājoši uzņēmēji, tajā skaitā lielveikalu tīkli, sen iemācījušies samazināt cenu tiem produktiem, kuru derīguma termiņš tuvojas beigām. Runa ir par atlaižu politiku, kas darbojas perfekti – varam redzēt atsevišķus plauktus, kuros atrodas labi produkti par samazinātu cenu. Domājoši uzņēmēji saprot, ka, beidzoties derīguma termiņam, produktam jātiek izņemtam no veikala plaukta, jo tas faktiski ir atkritumu produkts, ko uzturā nevar lietot. Tajā pašā laikā ir tā dēvētie uzņēmēji, kuri negrib zaudēt naudu, nevēlas plānot savu ražošanas un realizācijas ciklu tā, lai iespējami vairāk varētu iztirgot. Šādiem uzņēmumiem paliek krājumi, un tiek meklētas iespējas, kā šo produkciju realizēt. Visvieglākais variants ir marķējuma pamainīšana. Faktiski tas pats scenārijs, kas ar zirgu gaļas skandālu, – arī marķējuma problēma. Tātad jānomaina marķējums un pavaddokumenti – tās tad arī ir visas izmaksas. Tāpēc tas ir ļoti ienesīgs bizness.Pēdējo četru piecu gadu laikā parādījies jauns biznesa veids, ko piekopj tā dēvētā agromafija, kas darbojas Eiropā. Ir aktivizējušies noziedzīgi grupējumi, kas mēģina nopelnīt lauksaimniecībā.– Kādā veidā?Tiek strādāts ar pārtikas produktiem, to izejvielām. Ir bijuši gadījumi, kad parasta olīveļļa tiek marķēta par ekoloģisko vai bioproduktu, bet cenas ziņā starpība ir divas trīs reizes. Tas nozīmē, ka, vienkārši nomainot marķējumu, tiek nopelnīti 200 – 300 procentu, neinvestējot produktu glabāšanā, izejvielās. Cenas starpība, kā redzams, ir milzīga. Jāpiebilst, ka arī liellopu gaļa Eiropas tirgū ir divas trīs reizes dārgāka par zirgu gaļu. Līdzīgi gadījumi bijuši ar olām. Nesen bija skandāls Vācijā, kur tika atklāts, ka parastas olas tirgotas kā bioloģisks produkts. Uz produkta tiek uzrakstīti trīs burti «BIO», un ar to pietiek, lai gūtu labu peļņu. Iemesli, kāpēc šādi grupējumi ir aktivizējušies, ir ļoti vienkārši. Tā ir iespēja ātri nopelnīt, turklāt visnotaļ daudz. Varbūtība, ka šādu darbību veicējs tiks pieķerts, ir ļoti maza – ES ir milzīga teritorija, turklāt visām kontrolējošajām iestādēm resursi ir ierobežoti. Iespēja, ka šādi darboņi tiks pieķerti, ir tuvu nullei. Pat ja tas notiks, Latvijas gadījumā viņiem draudošais sods ir 500 latu. Saprotot, ka peļņa no šādām darbībām mērāma daudzos tūkstošos latu, šie 500 lati ir sīkums. Savukārt Eiropas kontekstā tā tiek pelnīti miljoni. Ir skaidrs, ka kārdinājums kaut ko tādu darīt ir liels. Un vismaz tuvākajā laikā šajā jomā nekas nemainīsies.
