Tā bija sešdesmito gadu nogale, un es biju iebraucis Jelgavā no savas darbavietas dziļos Kurzemes laukos. Pie kā cita man doties vakarpusē, ja ne pie žurnālista Roberta Dzelmes to laiku «Darba Uzvarā»? Studiju gadu nobeigumā biju iesaistījies Jelgavas Jauno literātu apvienībā, un tur Roberts mums bija kā tāds «garīgais tēvs». Turpat redakcijā par tulku strādāja arī Leons Ozols, smuku epigrammu rakstītājs, un netālajā tipogrāfijā Jānis Kromāns. Šo sabiedrību savākuši, mēs, tagad jau četratā, virzījāmies uz Roberta dzīvokli Ļeņina ielā. Mūsu rīcībā bija garas vakara stundas, ko vajadzēja kuplināt ar jaunākajiem dzejoļiem un kādu manis uzrakstītu stāstiņu. Bet šīs nodarbības nedrīkstēja risināties «sausā» – mēs negribējām sareibt, tikai labu dzejas pantu vai pastāstu rāmi noskalot ar kādu mazgrādīgu šķidrumu. Šāds lēmums mūsu četrotni aizveda līdz pašreizējai LLU 1. dienesta viesnīcai, kuras stūrī tolaik atradās gastronomijas veikals. Aizgājām līdz alkoholisko dzērienu plauktiem. Šņabis mūs neinteresēja, toties ieraudzījām brangi vēderainas pudeles ar uzrakstu «Gamza». To tilpums varēja būt kādi trīs litri – akurāt, cik mums vajadzētu garā vakarā, gudri runājot.Nu tā – viena pudele bija mūsu, vēl vajadzēja parūpēties par kaut kādām uzkodām. Virzījāmies uz gaļas nodaļu. Es zināju, ka tur dažreiz varēja nopirkt subproduktu desu par rubli kilogramā. Ja tādu labi novārīja, tad bija iespējams gluži labi baudīt bez maizes. Nodaļā viena plaukta stūrī vientulīgi gulēja daži tumši jo tumši desu luņķi. Zirga desa – pie tiem bija nolikta zīmīte. Cena 1,60 rbļ/kg. Mēs saskatījāmies. Zirga gaļu līdz šim neviens no mums nebija baudījis – varbūt pamēģināt? Desa bija viegla – par tiem 1,60 rbļ. mums iznāca divi prāvi gabali.Apmetāmies Roberta virtuvē, un viņš veicīgi sāka grabināties pa bufeti. Vīna glāžu nebija, taču atradās katram pa simtgramīgai «graņonkai», un kāpēc lai no tādām neiebaudītu neredzēto bulgāru vīnu. Desu vienojāmies nekarsēt, sagriezām nelielos gabaliņos un uzmetām uz šķīvja; tā bija cieta, sīksta un tumša. Savas gastronomiskās izdarības nolēmām sākt uzreiz – bez dzejoļu un prozas baudīšanas. Roberts atkorķēja vīnu un salaistīja pa glāzītēm. «Nu, priekos!» Kromānu Jānis uzsauca īsu tostu, un mēs uzsmaidījām, gandarīti par satikšanos. Iedzērām un stulbi paskatījāmies cits uz citu – vīns likās ellišķīgi skābs. Te nu jāpiebilst, ka minētajos gados mēs bijām dzirdināti tikai ar «Volgas» vai «Solņečnoj» stiprinātajiem sarkanvīniem un skābulis «Gamza» mums likās kā ņirgāšanās par solīdiem cilvēkiem. Vīna sliktumu varēja kompensēt vienīgi ar desas labajām īpašībām. Paķērām katrs pa gabalam – desa bija sāļa un sīksta. Ko darīt? Suņa, kam šo «uzkodu» izbarot, Robertam nebija, skābo vīnu izlietnē notecināt bija žēl. Izdzērām vēl pa glāzei, nu vairs desu neuzkozdami, bet mēle un garšas kārpiņas pie skābās dziras sāka pierast.Pievērsāmies dzejai un prozai. Viens otra «ražojumus» kritizēdami, vēlā vakarā lielo vīna blašķi bijām iztukšojuši, desas gabalu gan šķiroties neuzkrītoši iestūķējām Kromānu Jāņa mēteļa kabatā. Tāda bija mana pirmā iepazīšanās ar skābu importa vīnu un zirga desu. Šodien, klausoties ziņās par zirga gaļas skandāliem Eiropas valstīs, es labprāt nopirktu un nogaršotu kādu puskilogramu tīras, īstas zirdzinieces. Bet man to piedāvā tikai kā piedevas maltajai gaļai. Par to es jūtos patiesi apbēdināts.
