Ar koncertu pilsētas kultūras namā šovakar noslēgsies ukraiņu kultūras mēnesis Jelgavā.
«Ukraiņu sirdspukstu ritmi pavasarī» – tik skanīgs nosaukums izvēlēts pasākumam, ko jebkurš interesents pulksten 18 varēs baudīt Jelgavas kultūras nama mazajā zālē (ieeja – bez maksas). Vai tiešām sirds ukraiņiem šajā un citos gadalaikos pukst citā ritmā nekā latviešiem, krieviem, poļiem, baltkrieviem un citu tautību mūsu pilsētas iedzīvotājiem, mēģinājām noskaidrot sarunā ar Jelgavas ukraiņu kultūras centra «Džerelo» vadītāju Tatjanu Lazdu. – Sākšu bez aplinkiem – jums tāds latvisks uzvārds, bet vadāt ukraiņu kultūras centru? Vienkārši mans vīrs ir latvietis. Bet pati esmu dzimusi Sumu apgabalā, Ukrainas ziemeļaustrumos. Taču Latvijā un Jelgavā dzīvoju jau sen, kā tagad mēdz teikt, kopš padomju laikiem.- Jelgavā mīt daudz ukraiņu vai arī nav tādas precīzas statistikas?Kādreiz pilsētas Domē noskaidroju, ka esot ap diviem tūkstošiem. Bet jāsaprot, ka ir ukraiņi, kas tiešām ir ukraiņi, un arī tādi ukraiņi, kas labprātāk izvēlas būt krievi. Ne vienmēr politisku, bet arī tīri materiālu apsvērumu dēļ, piemēram, no padomju armijas atvaļinātie – viņiem izdevīgāk būt Krievijas pilsoņiem. Savukārt liela daļa šeit dzīvojošo ukraiņu, kas tā arī grib palikt kā ukraiņi, izvēlējušies Latvijas pilsonību.Ne velti mēdz teikt – kad dziedam, tad kopā, bet, kad sākam sarunāties, uz vieniem un tiem pašiem jautājumiem rodas dažādas atbildes.- Dziedat tomēr kopā?Vismaz sākam dziesmu kopā. «Džerelo» (ukraiņu valodā – «Avots») ir kultūras centrs, un no jautājumu politizēšanas cenšamies izvairīties.Bieži bērni, uzzinājuši par savām ukraiņu saknēm (piemēram, vectētiņš un/vai vecmāmiņa ir ukraiņi), nāk pie mums, lai mācītos valodu vai tikai ukraiņiem raksturīgos krāšņo izšuvumu tautiskos rakstus. Bet arī bērni mēdz pajautāt – kāpēc Ukraina ir pret Krieviju?- Un kāpēc tad ir?Atbildu, ka kaimiņiem jādzīvo draudzīgi, bet domstarpības gadās starp valdībām. Protams, šie jautājumi ir gana sarežģīti. Piemēram, mans tēvs cēlies no Donas kazakiem, un viņa vecāki 1932. gadā tika represēti. Izauga viņš kā bārenis, pie svešiem ļaudīm. Golodomora (Staļina režīma izraisītais mākslīgais bads, par kura upuriem 1932. un 1933. gadā kļuva līdz pat 10 miljoniem Ukrainas iedzīvotāju – red.) laikā represēja arī manas mātes vecākus.Uzskatu, ka ukraiņi nav ne pret krieviem, ne ebrejiem, ne vāciešiem, bet katram jābūt saimniekam savā mājā.- Neiztikām arī mēs bez politikas. Bet, ja atgriežamies pie kultūras, cik cilvēku darbojas Jelgavas ukraiņu kultūras centrā «Džerelo»?Oficiāli, kā saka, «pēc saraksta», esam divdesmit divi. Bet tādu, kas nāk uz mūsu svētkiem, ir daudz vairāk. Un tas nav pārmetums – vairums no tautiešiem, kuri aktīvi var darboties mūsu kultūras centrā, ir vai nu bērni, vai pensionāri. Pārējie pārāk aizņemti ikdienas rūpēs, naudiņa jāpelna.Bet vecuma amplitūda ir visplašākā – vecākais ir dzejnieks Konstantīns Overčenko, kuram šogad apritēs 93, bet jaunākajai dalībniecei nesen palika seši gadi. Pašam «Džerelo» ir deviņi gadi, tas veidojās praktiski vienlaikus ar visu Jelgavas Nacionālo kultūras biedrību asociāciju. Pirmā «Džerelo» vadītāja bija Gaļina Jurčenoka, kura pirms četriem gadiem aizbrauca uz Ukrainu, un viņas vietā ievēlēja mani.- Ar ko nodarbojaties līdztekus izstāžu rīkošanai?Kā jau teicu, galvenais akcents ir uz kultūru, nevis politiku. Ir, kā lai to nosauc, vecmāmiņu dziesmu ansamblis, vai. Bet nu jau dzied arī jaunākā paaudze. Abi kolektīvi uzstāsies arī lielajā noslēguma koncertā. Interesenti var apgūt ukraiņu valodu un Ukrainas vēsturi. Tad vēl rokdarbi, zīmējumi.Biedrība «Ukrainas centrs jauniešiem un bērniem Latvijā» rīko bērnu zīmējumu konkursu «Es dzīvoju Latvijā». Tajā piedalās visu mūsu valsts ukraiņu biedrību pārstāvji, arī «Džerelo».2. maijā Kijevā notiks krāsoto olu konkursizstāde (daļa ukraiņu ir pareizticīgie un Lieldienas svinēs tikai 5. maijā – red.), un Latvijas vēstniecība Ukrainā aicina tajā piedalīties gan bērnus no Rīgas Ukraiņu vidusskolas, gan ukraiņu biedrībām un centriem, gatavojas arī mūsu «Džerelo». – Ukraiņu kultūras dienas Jelgavā notiek katru gadu, bet nu esat sasparojušies uz veselu mēnesi.Jā, 3. martā Sabiedrības integrācijas pārvaldē atklājām dizaineres un mākslinieces Ļubavas Taradajas dekoratīvo, nacionālā stilā veidoto spilvenu izstādi, turpat varēja apskatīt arī zīmējumus un rokdarbus, ko darinājuši mūsu bērnu klubiņa dalībnieki.Bet šonedēļ pie mums viesojas Jelgavas sadraudzības pilsētas Ivanofrankovskas delegācija. Atbraukšanas vakarā visi dejojām un dziedājām tepat biedrības telpās, nākamajā dienā bijām 1. ģimnāzijā un parādījām viesiem pilsētu, trešdienas rītā tikāmies ar Jelgavas mēru, vēlāk pabijām Amatu skolā, ceturtdien ekskursija uz Rundāli.- Un vakarā koncerts kultūras namā.Ne tikai. Bērniem bija kopīgi koncerti gan 1. ģimnāzijā, gan «Jundā». Viesiem tā iepatikās gan vokālās studijas «Smaids», gan «Jundas» dejotāju priekšnesumi, ka šie kolektīvi tika ielūgti uz Ivanofrankovskas pilsētas svētkiem maija sākumā. Ar mūsu Domes priekšsēdētāju Andri Rāviņu tika runāts par ceļa naudu, visus pārējos izdevumus segšot ukraiņu puse.Diez ko vēl ukraiņu viesi teiks pēc tam, kad būs dzirdējuši mūsu 4. vidusskolas kolektīvus, arī tās apmeklējums ietilpst plānos…Bet ja par lielo koncertu kultūras namā, tad no viesu kolektīviem jau ieradušies Ivanofrankovskas vokālās studijas audzēkņi. Īpaši atraktīvi solās būt kazaki no Kijevas hopaka cīņu federācijas. To, ka hopaks ir ukraiņu nacionālā deja, zinās daudzi, bet kazaku puiši no tā izveidojuši tā saucamo kaujas hopaku – ar cīņas sporta elementiem. Nedaudz uztraucamies, vai kazaki paspēs laikā, jo viņi brauc šurp ar saviem transportlīdzekļiem, tāpat kā bandūriste Inna Lisņaka. Šos viesus gaidām Jelgavā koncerta dienā ap pusdienas laiku.Koncertā piedalīsies arī pārstāvji no Latvijas un Igaunijas ukraiņu biedrībām, kā arī mūsu pašu tautas deju ansamblis «Diždancis». Svarīgi sajust šodienas elpuRita Vectirāne, Jelgavas Sabiedrības integrācijas pārvaldes vadītāja Katrai mūsu pilsētas nacionālajai kultūras biedrībai ir savi prioritārie darbības virzieni. Ukraiņu «Džerelo» atraduši ļoti veiksmīgus sadarbības modeļus ar Jelgavas sadraudzības pilsētu Ivanofrankovsku. Tiek attīstīta tā saucamā horizontālā sadarbība gan starp jauniešiem, gan pašdarbības kolektīviem. Šīs saites ir ļoti svarīgas, sevišķi jaunajai paaudzei, jo parāda mūsdienu ainu, nevis koncentrējas tikai uz vēsturiskām apcerēm. Protams, arī folklora un tautas kultūras tradīcijas ir ļoti svarīgas, bet aiz tām dažkārt mēdzam pazaudēt šodienas realitātes elpu. Svarīgi aptvert, kā dzīvo šī valsts un ko jūt un domā cilvēki tieši šodien.
