Tūlīt pēc prezidenta vēlēšanām izcēlušās baumas par premjera iespējamo demisiju ir jau apstiprinājies valdības krišanas fakts.
Tūlīt pēc prezidenta vēlēšanām izcēlušās baumas par premjera iespējamo demisiju ir jau apstiprinājies valdības krišanas fakts. Draudīgu žēlabu plūdi sevi pieteica ne tikai no Šķēles partijas.
Kam viegli, kam grūti izdevās pamanīt plaisu mākoņos līdz pat atklāsmei, ka «ceļinieku» varas pre-pozīcija gluži kā aizsprosts tomēr kritīs. Savukārt šim veidojumam tuvu stāvošo pienākums bija rūpēties, lai tiktu savienotas visas saknes, piedēkļi un galotnes un poliverbālā komunikācija ietu savu gaitu.
Maija karstumā siena pļaujas gaidās daži viedie dziļdomīgi runāja par Krištopana pavasari, turpretim sociāldemokrāts Bojārs, tikai vasarai pienākot, attapās paskandalēt – nu jau par kukuļiem, nevis šķēlēm. No korupcijas – tīrā sociuma degsmē. Un aizmirstas arī pelēkās dzīves allažība – «pieteikuma vēstule» amatiem un rūpes par saviem partijas brāļiem un māsām.
Kā vienmēr acīgi un žigli izrādījās «Tēvzemes un brīvības» sargi, ne tikai savlaicīgi paspējot iemantot «ceļinieku» ienaidnieku reputāciju un beidzot atzīstot mazliet lielāko brāli (TP) par savējo, bet pat spējot saviem vēlētājiem sagādāt drošas garantijas. Sak, valdībā jau paliksim un varbūt pat tiksim pie premjera «tēvzemieša». «Sociķiem» un «paulistiem» nākotne nerādās tik rožaina, kaut gan savs cerību stariņš lemts arī kreisajiem. Tā kā «jurkānisti» var tikai oponēt, atliek vēl paši «ceļinieki». Iznāca tā, ka Krištopanu kaunpilni izbalsot nevajadzēja ne savējiem, ne svešajiem: visu nokārtoja Panteļējevs, tiesa, drīz vien paspējot izpļāpāties, ka aizgājušā «ceļinieka» pēdās varētu doties kāds cits. Tas nu pagalam nepatika bargajiem soģiem, un pašlaik, ņemot vērā Krištopana deficītu, ar «ceļiniekiem» oficiāli neviens nav runājis. Un tomēr daudzi cer, ka tautai beidzot būs trīs labējo partiju un vairākuma valdība, kas gan nepavisam nepatiktu «Tēvzemei», jo brālis «Ceļš» koalīcijā būtu par lielu un stipru. Aizgājušo (zudušo) laiku nevis meklējot, bet atceroties, nav labi un godīgi augsti pilnvarotas amatpersonas uzskatīt par politiskā cirkus māksliniekiem, taču vienalga vēsturē Krištopans ieies kā viens no sliktākajiem premjeriem politiķiem, kura rīcība pārāk bieži un izteikti atgādinājusi sendienu saimniekus – čeverus, kaulus un tamlīdzīgu populismu. Laušanās pēc varas merkantilu apsvērumu dēļ ir viegli pamanāma. Kad tautā vēl vīpsnāja par Šķēlem un Krištopanam vienlīdz piemītošo «visu – iz – sevis – iznešanos», šķiet, pirmais no elektorāta uzticības subjektiem un no šīs jezgas tomēr atguvās Šķēle. Turpretim Krištopans – sak, tik un tā būšu premjers –, labi zinot, cik «Ceļa» deputātu sēž 7. Saeimā un ka JP un «tēvzemiešiem» ir visas tiesības un ambīcijas nebūt par «ceļinieku» un Lemberga satelītiem, izsaka līdzjūtību uzvarētājam, kurš neiegūst neko. Drīz vien kopā ar finansu ministru tiek prezentēts valsts budžeta projekts, par kura dzīvotnespēju, kamēr šeit kādam kaut ko nozīmēs Repšes vai SVF ekspertu rekomendācijas, patiešām var būt pārliecināts pat muļķis. Taisnība bija Šķēlem, ka noturēties pat 100 dienu būtu Krištopana valdības panākums. Diemžēl gluži vai vienīgais. Kārtējais varas maiņas gājiens nebūt neizskatās pēc parastas rokādes, jo spēles noteikumi to šobrīd neatļauj. «Opozīcija TP» var būt «lieta par sevi», bet uz valdības sastādīšanu tas neattiecas. Par laimi, esam nonākuši tik tālu, ka pat paši deputāti vajadzības izteiksmē runā par vairākuma valdību, viešot cerības arī «Latvijas ceļa», tostarp «zvaigznes» Lībanes, ceļam (kādēļ gan ne) pāri Krištopana, Godmaņa un Panteļējeva politiskajiem līķiem pie pieviltajiem vēlētājiem un Lemberga vienlaicīgi. Tas būs grūtāks uzdevums, nekā pārlieku neiebilst protokoalīcijas runasvīriem.
Drīz vien Valsts prezidente nosauks premjera portfeļa īpašnieku. Visticamāk, ka to būs pelnījis kāds no daudz nepelnīti cietušās TP. Kurš? G.Ulmaņa teiktajam, ka mums esot vajadzīgs premjers bez premjera pieredzes, ir tikpat liels satvars kā Finansu ministrijā dzirdētajām baumām, ka priekšnieks tur būšot tieši Šķēle un, lūk, beidzot vajadzēšot sākt strādāt. Mazpārliecinošs izklausās arī arguments, ka Zīle vai Bērziņš par TP līderi būtu labāki kaut vai tādēļ, ka nevienam no viņiem nepieder gluži vai vesela tautsaimniecības nozare. Lai nu kas, bet viena īpašība Šķēlem patiešām raksturīga: atšķirībā no vairuma deputātu neslēpt savu biznesmeņa gigantomāniju. Vismaz šajā ziņā tautai ir pamats runāt par Andra neuzpērkamību. Turpretim analītiķiem tas nozīmē visai konkrētu azimutu, kur meklēt sūci, ja pēkšņi tā vienkārši aizplūst valsts naudiņa vai kas tamlīdzīgs. Šķiet, to lieliski apzinās pats «Avelat» magnāts un, it kā pārlieku «legalizējot» savu biznesmeņa dzīvi, zina, ko dara. Zināmā mērā visi «šķēlisti» ir līdzvainīgi partijas «bosa» biznesa aktivitātēs, jo vismaz daļa no Šķēles naudas ar visiem tās kanāliem vārās partijas kopējā katlā, no kura jāēd arī, piemēram, tam pašam Bērziņam. Taču galu galā jāņem vērā, ka ticēt mesijas otrreizējai atnākšanai var, tikai pieņemot, ka tā vispār kādreiz ir bijusi. «Šķēlisti» aizrautīgi un pamatoti runā par Krištopana valdības atstāto mantojumu: solīdo budžeta deficītu, nebūšanām privatizācijas un investīciju procesos un programmās un citiem valsts ekonomiku graujošiem faktoriem, kuru sekas jau ir aktualitāte. Tomēr līdz ar TP un «Tēvzemes» vienošanos sevi piesaka kārtīgais, skumjais pavadonis – gluži vai atklāti tiek norādīts, ka jaunās valdības sastādīšanā galveno lomu spēlēšot valodas likums, kuru pretēji EDSO «lūgumiem» nezin kādēļ bija jāpieņem tieši tūlīt. Tamlīdzīgas absurdas manifestācijas vēl varētu sagaidīt no «tēvzemiešiem», kuri allaž bazūnējuši, ka īstenam latvietim zeme jau nu nebūšot tik svarīga kā Tēvzeme. Tikai šādā gadījumā Dobelim, Požarnovam vai Grīnblatam būtu vērts paklusēt par NATO un ES virzienā vērstajām prioritātēm, nevis par to formāli runāt abu partiju vienošanās un topošās valdības mērķus apstiprinošā dokumentā. Ja tik šaurs politisko jautājumu loks var tikt izmantots kā poligons potenciālo koalīcijas rīcībspējas un vēlmju izvērtēšanā, TP cēlie ekonomiskie mērķi un labā griba, runājot par principu prioritāti pār amatiem valdībā, šobrīd vieš aizdomas par kārtējo morāles imperatīvu – gribējās labāk, bet nesanāca. Bet principus, kā zināms, var padarīt universālus un gluži godmaniskā manierē piemērot apstākļiem. Sak, padarīsim ekonomiku par valsts valodu un integrēsimies sevī.
