Nejauši uzdūros portāla zz.lv diskusijai, kur tika apspriests potenciālais kristīgas ievirzes labdarības pasākums pašvaldības izglītības iestādē – bērnudārzā «Pasaciņa». Tā laikā bērniem tiktu dalītas dāvaniņas un parādīta īsa filmiņa par Tārpiņu, kurš ar Radītāja palīdzību pārvēršas par Tauriņu.Jāpiebilst, ka šādu dāvaniņu dalīšana mūsu valstī notiek jau ļoti daudzus gadus. Arī manu radinieku bērni, lai gan nav kristieši, tādas ir saņēmuši. Zinu, ka dāvaniņas veido bērni no Amerikas Savienotajām Valstīm. Tur tas skaitās pat ļoti normāli, atšķirībā no pāraizdomīgās Latvijas publikas. No pieredzes varu teikt, ka dāvaniņas ir diezgan apjomīgas. Katrs bērns saņēma palielu, savam vecumam atbilstošu kasti ar saldumiem, mantām, skolas piederumiem un tamlīdzīgi. Pieņemu, ka daudz bērnu varētu justies patiesi iepriecināti. Kur nu vēl vecāki, kuriem prieks par savu bērnu prieku. Diemžēl lasu, ka pasākums atcelts pāris vecāku iebildumu dēļ… Arguments, ka valsts ir šķirta no baznīcas jeb reliģijas, šajā gadījumā, manuprāt, neiztur kritiku. Vai būsiet ievērojuši, ka valsts esam mēs, tās iedzīvotāji, kuri izsaka savu gribu? Piemēram, skolā pirmajās klasēs vecāki var izlemt, vai viņu bērni apgūs laicīgo vai kristīgo ētiku. Arī «Pasaciņā» pasākums nebija obligāts. Vecāki ar parakstu apliecināja savu vēlmi, lai bērns to apmeklētu. Interesanti, ka tādu bijis ap 98 procenti. Vai tiešām ar varu piespiesti vai apmānīti? Atļaušos pasmaidīt un neapšaubīt šo vecāku intelektu un rakstura stiprību.Iebilstu arī par kristīgu «smadzeņu skalošanu». Gribas jautāt – vai neapmierinātie kādreiz paši ar savu galvu domā? Kā tad jūs nosauktu pasakas par Lieldienu zaķi, kas dēj olas, un Salaveci, kas nes dāvanas, par visa dzīvā rašanos no viena izcili veiksmīga zibens spēriena ūdenī, par bērnu «atrašanu kāpostos» un tā tālāk? Diemžēl nepastāv ideāla pasaule, un katram pašam nākas pieņemt lēmumus. Problēmas sākas, kad atsakāmies domāt un pieņemt savus lēmumus. Kur nu vēl, ja daži uzspiež savu viedokli absolūtam vairākumam. Ja tas izdodas, atliek tikai apbrīnot vairākuma mīkstčaulību un sevis necieņu.Runājot par ētiku – cik gan lielam ļaunumam jāmājo cilvēkā, lai atņemtu citiem bērniem iespēju saņemt dāvanas?! Vēl jo vairāk – ja to vēlas viņu vecāki! Pieņemu, ka nemiera cēlājam ar iztikšanu ģimenē ir vairāk vai mazāk kārtībā. Arī mūsu ģimenē kaut kā «pa nullēm» izbraucam. Tomēr tikai pēdējā laikā, iesaistoties brīvprātīgajā sociālās palīdzības darbā, esmu ieraudzījis sociālās «bedres» patiesās aprises. Mums apkārt ir daudz ģimeņu, kur bērni ir laimīgi, ja ēdienreizē var dabūt kartupeļus vai maizi. Daudzi teiks, ka tādi vecāki paši ir vainīgi, un nereti tā arī ir patiesība, bet bērni taču nav vainīgi! Daži teiks – kur skatās sociālie dienesti? Taču, papētot reālas situācijas, pārsteidz, cik mazspēcīgi tie ir! Svētku laikā, veicot sociālo darbu un jautājot, kādu dāvaniņu bērni gribētu, daudzi nesaka mašīnu vai lelli. Ir tik daudz bērnu, kas pirmkārt kāro saldumus, jo viņiem tie ir neiedomājama ekstra! Tā vien šķiet, ka pasākuma aizliedzējiem nav nekādas patiesas izpratnes par apkārt notiekošo. Naids pret jebkādu kristietības pieminēšanu un burta kalpība tiem aizmiglojusi cilvēcību. Patiess kauns par profesionāļiem – bērnudārza vadību un izglītības pārvaldes speciālistiem, kas izrādījušies ar lokanākām mugurām, nekā cilvēcība atļautu. Vai tiešām mēs vairs nespējam saņemties uz labu pat bērnu dēļ?!
