«Eksplozijas brīdis strauji tuvojas,» politiskā niknumā uz imperiālistiem un citiem «neliešiem» šņāc Ziemeļkoreja, solot karu «šodien vai rīt». Šoreiz no izolētās valstiņas, kurai, kā speciālisti lēš, no ilgās noslēgtības un komunistiskās propagandas aizbraucis realitātes un veselā saprāta jumts, tā vis neesot tukša un butaforiska muskuļu demonstrēšana. Ziemeļkoreja paziņojusi par kārtējo kodolizmēģinājumu, bīstami tuvu austrumu piekrastei pārvietojusi tāldarbības raķeti, likusi no savas rūpniecības zonas aizvākties Dienvidkorejas uzņēmumiem, draudzīgi pabrīdinājusi Krieviju evakuēt vēstniecību, draudējusi un vēlreiz draudējusi. Sarunāts un sastrādāts esot tik daudz, ka Ziemeļkorejas līderim Kimam Čenunam atlikušas vien divas iespējas. Gluži kā uzkāpušam augstā kokā, no kura vairs nevar norāpties, – vai nu krist, vai rāpties «ar asti pa priekšu atpakaļ», salīdzina mūsu ārlietu ministrs Edgars Rinkevičs, situāciju vērtēdams kā pat ļoti nopietnu un brīdinādams, ka militārā konflikta sekas noteikti izjutīs arī Latvija.Domāju, šīs ziņas, kas publiskajā telpā ar skaļiem virsrakstiem parādās vai ik dienu, reti kuru spēj atstāt vienaldzīgu. Kaut tāpēc vien, ka iztēlē darbojas «kas būtu, ja būtu» baiļu faktors. Atceros, kā bērnībā, ikreiz izdzirdot lidmašīnu rūkoņu, bažīgi raudzījos debesīs, vai tikai nekrīt amerikāņu atombumba. Aukstā kara laikā, īpaši pēc vadoņa Leonīda Brežņeva nāves, bieži varēja dzirdēt, kā tie kapitālisti nāks un visu uzspers gaisā. Taču pat tad man kā bērnam bija skaidrs – uzmetīs mums, uzmetīs viņiem, un ar visiem būs cauri. Kam tas izdevīgi?Tāpēc ļoti ceru, ka šī mazā bērna loģika nostrādās arī sakarsētajos ziemeļkorejiešu prātos. Ko gan vēl mēs varētu lūgt un vēlēties! Diemžēl miera jēdziens ir ļoti trausls, ko pierāda arī katrs neuzmanīgs solis mūsu pašu ikdienā.
