Šis darbiņš nu bija padarīts – mani 30 studenti, kuriem biju kurators visu piecu studiju gadu garumā, fakultātes beigšanas diplomus saņēmuši, izlaiduma valsis nodejots, arī kāda vīna glāze uz šķiršanos izdzerta un atvadu vārdi uzklausīti –, es domās apkopoju pēdējo dienu notikumus, palēnām kārtodams diplomātportfeli ar līdzņemamajām lietām uz Brjansku. Bija 1982. gada 9. februāris. Kāpēc man bija jādodas uz Brjansku? Man, lūk, «stāvēja priekšā» personiska «cīņa» pēc zinātņu kandidāta diploma, jo bez tā, strādājot augstskolā, tu biji tikai tāds puscilvēks. Tā nu es, lai kļūtu par pilntiesīgu cilvēku, jau trīs gadu garumā, sekojot kādreizējā kursabiedra, tagad jau profesora, Imanta Liepas ieteikumiem, biju pētījis, kādu ietekmi uz apkārtējo mežu augšanu rada Brocēnu cementa kombināta gaisā izmestie putekļi. Tolaik, septiņdesmito gadu nogalē, kombināts saražoja 650 tūkstošus tonnu cementa gadā un triju skursteņu izmestie putekļi, Brocēniem tuvojoties, bija redzami jau daudzu kilometru attālumā. Kā šie putekļi, nosēžoties uz koku lapām vai skujām un aizblīvējot atvārsnītes vai nokļūstot uz augsnes un neitralizējot to skābumu, ietekmē meža augšanu, to es biju apkopojis apmēram 200 lappušu biezā disertācijā, un Brjanskas Tehnoloģiskā institūta zinātniskā padome nākamajās dienās gaidīja manu pētījumu publisku izklāstu.Ceļš uz Brjansku bija vienkāršs: vilciens Rīga – Voroņeža ar piestāšanos Jelgavā, biļete – kaut kupejas vagonā, ne īpaši dārga, un tā es 9. februāra krēslainā novakarē jau sēdēju četrvietīgajā kupejā un, nenozīmīgas sarunas risinādams ar kādu Jelgavas Cukurfabrikas ierindas darbinieku, skatījos uz pamazām tumsā grimstošo apkārtni. Brauciens, pēc manas kalkulācijas, būs velnišķīgi garš, apkārtne satumsusi, tādēļ prātīgākais, ko varēju izlemt, bija likties slīpi uz kupejas augšējās guļamvietas un tad pusnomodā vai sapņos vēlreiz apcerēt savu uzvedību Brjanskas augstskolā, demonstrējamos diapozitīvus un disertācijas aizstāvēšanas runu.Atzīšos – sapņos es šīs tēmas gan nerisināju, toties, labi izgulējies, pamodos jau ap septiņiem rītā. Celties augšā un iet mazgāties trakoti negribējās (vēl taču agrs!), tādēļ es, laiski izstiepies, sāku vērot apkārtni aiz loga un savu kaimiņu «apakšstāvā». Kaimiņa rīcība likās interesantāka par apkārtnes skatiem: viņš no papīra vīstokļiem iztina rikās sagrieztu «ķiegeļmaizīti», speķa gabaliņu un dažus skābētus gurķus. Nazis kaimiņam bija, un, visu iztīto sasmalcinājis, viņš sāka nesteidzīgi baroties. Vilciens pamazām palēnināja gaitu, līdz apstājās pavisam. Paskatījos pa logu – Smoļenska. Paskatījos pulkstenī – astoņi.Kamēr prātoju, vai neaiziet uz stacijas bufeti pēc kādas sviestmaizes, iekaucās sirēnas – vispirms viena, tad skaņas uzņēma visas pilsētā esošās. Kāpēc šāda gaudošana? Un tad es atcerējos! 10. februāris – Leonīda Iļjiča Brežņeva bēres! Tātad sirēnām vajadzēja skanēt ne tikai Smoļenskā, bet visā Padomju Savienībā.Sirēnu kaukšana turpinājās vismaz trīs minūtes, un es pa to laiku pavēroju ne tikai stacijas laukumā it kā sastingušos ļautiņus, bet arī savu kupejas kaimiņu. Viņš, atstūmis sāņus sagrieztās gurķa un speķa šķēles, klusi raudāja, slaucīdams acis svītera piedurknēs. Vai man izteikt līdzjūtību – varbūt Leonīds Iļjičs viņam kaut ko labu bija izdarījis? Taču nē – Brežņeva nāve mani skāra daudz mazāk nekā Staļina aiziešana, par ko toreiz, vēl mācoties tehnikumā, raudāja visas mūsu skolotājas. Sirēnas pamazām apklusa, vilciens iekustējās tālākam ceļam, un kaimiņš, acis nosusinājis, atkal pievērsās speķa – gurķu uzkodām. Līdz pat Brjanskai mēs Brežņeva aiziešanu pat nepieminējām. Arī Tehnoloģiskajā institūtā par vadoņa bērēm neviens nesēroja: iepriekšnoteiktajā laikā kādā auditorijā salasījās visi zinātniskās padomes locekļi un labvēlīgi uzklausīja manu ziņojumu par to, ko Brocēni izdarījuši ar tuvākajiem mežu masīviem. Tikpat labvēlīgs bija arī mana darba kopējais novērtējums un balsojums. Es, priecīgi pacilāts, atgriezos Jelgavā, jau gluži kā lauksaimniecības zinātņu kandidāts, bet toreizējā vilciena kupejas biedra sēras spilgti atceros vēl šodien.
