Pamatīgas mieles pagājušajā piektdienā pārņēma pēc tam, kad nepilnu stundu kopā ar kolēģi centāmies no Jelgavas Pašvaldības policijas priekšnieka Viktora Vanaga izdabūt kaut dažas sakarīgas frāzes. Gribējās dzirdēt lepnumu par darbu, ko dara, par visiem 180 padotajiem, par ieviesto disciplīnu likumsargu iepriekš ne tajos labākajos ieradumos un reizē par darba apstākļu uzlabošanu, par pilsētā augošo kārtību un veiksmīgo sadarbību ar citiem dienestiem. Piecu ražīgi nostrādātu gadu laikā taču varēja būt noformulējies viedoklis par dienestu, kura vadību uzņēmies. Taču tā vietā, pildspalvas uzgaļa dipoņas pavadītas, uz katru jautājumu atskanēja strupas frāzes. Tā nebija domāta pratināšana, bet, iepriekš mēnesi saskaņota, saruna par Pašvaldības policijas ikdienu, labajiem darbiem un arī nebūšanām, kas sabiedrības redzeslokā nonāk ik palaikam.Jāteic, grūti ir prasīt skaidrojumu, kāpēc virkni darbinieku atradis savā veco čomu lokā, turklāt viņus ar šaubīgi klusu vai vispār bez konkursa iecēlis amatos, kas pirms tam tikpat klusi un aši izveidoti. Grūti tāpēc, ka pašu Vanaga kungu pirms pieciem gadiem kā uz apzeltītas paplātes, nesludinot atklātas pieteikšanās iespējas, kā burvis zaķi no cepures izvilka Jelgavas mērs Rāviņš. Tas tika darīts, lai beidzot ieviestu disciplīnu policistos, kas līdz tam mēdza aizturētus iedzērājus pārmācīšanai ar zābaku zolēm aizvest uz lidlauku vai «notiesāt» atskurbtuvē. Disciplīna laikam ir panākta, jo visi policisti, ieraugot misteru Vanagu, izslejas taisni kā mieti un runā tikai tad, ja šefs licis. Daži gan māk runāt arī citās reizēs. Un tajās sarunās ir nožēla par priekšnieka lamāšanos, par esošo darbinieku novešanu līdz mirklim, kad viņi paši pamet darbu, par šaubīgiem iepirkumiem un citām draņķībām. «Tas ir nepareizs redzējums,» tik argumentēti uz visām aizdomām intervijā atbild Vanaga kungs. Man tas nešķiet pārliecinoši.
