Vienīgais, kā mežoni var pamodināt, ir nepārtraukta tā bombardēšana ar mānekļiem.
Šā gada garā ziema, kā izrādījās, bija tieši radīta veiksmīgai lašu copei tādā upē kā Salaca. Pats gan neesmu šīs zivs īpašs lencējs un atšķirībā no citiem spiningotājiem, kas bez tās copes laikam nevar makšķerēšanu iedomāties, tieši uz lasi savā mūžā esmu devies vienu reizi uz Daugavu. Sanāca tā, ka aizbraucu ziņkārības dzīts un nostājos ūdenī copmaņu rindas galā. Otrajā metienā patrāpījās sešus kilogramus smags eksemplārs. Tā kā paturēt pieļaujams tikai vienu zivi, tad savācu to un devos mājās. Lūk, visa lašu cope. Šoreiz braukt uz Salacu mani «pielauza» darba kolēģis, kuram lašu cope vismaz reizi nedēļā ir dzīvības un nāves jautājums.Vai sūkāsim ledu?Vairākas nedēļas naktī no 14 līdz 23 grādiem zem nulles, un pat tāda upe kā Salaca velkas ciet ar ledus kārtu kā pastāvējis siers ar aizvien kaulaināku virskārtiņu. Iepriekšējā vakarā sazināmies ar vietējiem, kas uzjautrinoties zina stāstīt, ka vēl jau kaut kur pāris simt metru ir vaļā, bet vispār ar to laša copi ir tā, kā ir. Vietām upes vidus vaļā, bet traucē ledus un sniega vižņi, kas pārklāj brīvos ūdeņus un peldot neļauj auklai ar mānekli nogrimt tur, kur tas nepieciešams. Taču dienu sola skaistu, vējš nekāds, mākonīša neviena un tikai ap –10 grādiem. Spiningošanai ideāls laiks, vai ne? Varbūt kādam ir iebildumi?Meklējam atbildesTā kā no Ogres ir gabaliņš, ko braukt, ceļā dodamies rīta cēlienā laikus – ap pulksten 9. Droši vien daudzi teiks – nu tad gan laikus, jo jau sen bija jābūt pie upes. Patiesībā ziemā nav jāsteidzas uz rīta copi, jo, kā pierāda pieredze, lasim labākais laiks ir ap dienas vidu. Šīs sugas zivis upē dotajā brīdī vienkārši guļ un aktivitātes neizrāda pilnīgi nekādas. Vienīgais iemesls, kā šo mežoni var sakacināt un pamodināt, ir nepārtraukta tā bombardēšana ar visādu veidu mānekļiem. Vienreiz novelc tam garām, divdesmito reizi izdari to pašu un skaties – šis jau sakustas. Trīsdesmitajā reizē iespējams, ka tevi ierauj upē, bet tu taču esi tam gatavs, vai ne? Striķis ap vēderu, otrs gals ap tuvāko koku… un viss notiek. Nu tā, pietiek smaidiņu, tagad nopietni.Pirmkārt šādā salā un pie daļēji aizsalušās upes nebūtu vēlams doties vienam. Situācija prasa, lai lašu tīkotājs, kam noteikti jātiek pēc iespējas tuvāk vēl neaizsalušam un tekošam ūdenim, varētu pa nedrošo ledu pieiet maksimāli tuvu šai malai. Vismaz tik tuvu, cik garš ir spininga kāts. Tāpēc ziemā, ņemot vērā diezgan ekstremālo situāciju, esam bruņojušies ar trīsmetrīgiem spiningiem, kam tests sasniedz 40 gramu, ledus cirtni, lai varētu pārbaudīt ledu katrus nākamos 20 centimetrus, kur liksim savu kājiņu, 0,2 – 0,22 milimetru pīto auklu un ap 0,35 milimetrus resnu florkarbona pavadu, kas lieti noderēs, skrāpējot aso ledus malu, kad būs nepieciešams izņemt no ūdens vizuli, vobleru vai kādu citu mānekļa veidu, jo šis monofilais materiāls attiecībā pret pīto auklu tik ātri nesadilst vai arī netiek sabojāts. Pirms iegādāties licences (deviņi lati), izbraucam paredzētās copes vietas, lai pārliecinātos, vai neiznāks naudu vienkārši nomest zemē, jo pārliecības par brīvajiem ūdeņiem nav nemaz tik daudz. Pēc pirmo iespējamo vietu apskates dūša saplok itin smagi, jo visur upe praktiski ir ciet. Pirmajā vietā, kuru atrodam, tūlīt arī radušās cerības aizlaižam pa vējam, jo ūdens virskārta burtiski pārklāta ar peldošu vižņu plēvi. Braucam tālāk. Vēl vairāk negatīvismu ievieš arī vietējo pretim braucēju «meklēšanās», jo tas varētu nozīmēt, ka diena būs pagalam neizdevusies. Taču mums paveicas un atrodam aptuveni 200 metru riska zonas, kas tomēr sola vismaz kaut ko līdzīgu copei. Ātri dodamies atpakaļ, maksājam, kas jāmaksā, un dārgais papīrītis kabatā. Esam zaudējuši aptuveni pusotru stundu, bet cerību ir diezgan maz, tāpēc, pateicoties jaukajai, saulainajai dienai, pēc darba nedēļas baudīsim dabu.Un ko tad vēl vajag?Esam pie upes, un sākas tas interesantākais. Vispirms ar ledus cirtni iezīmējam maksimāli pieļaujamo attālumu, kādā var pa šiem 200 metriem pietuvoties ledus malai. Tas ir svarīgs process, jo nestaipīsi taču «verķi» nemitīgi sev līdzi. Pirmajā brīdī ir milzīga vēlēšanās pēc iespējas ātrāk izskriet visu posmu, jo tā vien šķiet, ka kaut kur tas lasis ir piesiets…Protams, loģika māca ko pavisam citu, tomēr stundas laikā tā arī izdarām. Izskrienam cauri, «aplaužamies», iekožamies sviestmaizēs, pasmejamies par sevi, un tad jau sāk sarasties konkurenti, kas arī atraduši vaļēju peļķīti. Laiks celties un sākt strādāt ierastā kārtībā, kā to parasti dara lašojot. Izvēlos salīdzinoši lētu «leišu» vobleru, bet tam ir ideāla sānu spēle un nav pat nepieciešamības vilkt uz savu pusi, jo straumē tas lieliski spēlē. Pēc aptuveni stundas cītīgas darbošanās vienā vietā pēkšņi mans voblers it kā apstājas, jo līdz šim smalki driblējošā spininga spicīte, kas parasti liecina, ka voblers dara savu darbiņu, pēkšņi «nomirst». Piecērtu, un sākas! Tas viss ir vienkārši izsakāms ar vienu vārdu – kaifs. Kaut arī spole noregulēta uz diezgan pamatīgi novilktas bremzes, tā turpina īdēt un aukliņa «atdoties» upes neredzamākajai daļai. Pēc minūtēm piecām jau varam sākt satuvināties, bet kāts joprojām ir gredzenā. Te nu varu pateikties loģikai – ejot uz lasi, nekad un nevienam neiesaku iepirkties lētajos spiningos, jo šo pirkumu vai skopumu var atcerēties visu mūžu.Pēc aptuveni 15 minūtēm mans pretinieks sāk manāmi pagurt un jau vairākas reizes ir parādījies itin skaidrā ūdens virspusē, izraisot apkārt sanākušo copmaņu sajūsmas saucienus. Man gan tie neradās, jo paspēju ievērot, ka voblers ir lasim mutes sānā un florkarbona pavada kaut kā dīvaini nāk ne no tās vietas, kur tā piesieta. Sapratu, ka briest ziepes un laika vairs nav. Kolēģis krastā nogriezis paresnu alkšņa zaru ar vienu nelielu 20 centimetru garu atzaru un ledus malā ir kaujas gatavībā, pārējais jau tehnisks jautājums. Neveikls laša apvēliens pie ledus malas kants, un daļēji to uzvelku uz malas, bet pārinieks ar īpaši sagatavotu ķeksi izveļ skaistuli «pasauļoties». Darbiņš galā, un var sākties fotosesija.Lai jums katram ir šādi veiksmes piedzīvojumi, jo ir copmaņi, kas gadiem brauc lašos, bet tā arī tikai turpina braukt…Ne asakas!
