«Čigāniete mežmalā, mežmalā, svārciņi tai noplīsuš’, redz tā sauli piedzimstam, redz tā sauli nomirstam, Ir jau viegli, nav jau grūti dzīvot šajā pasaulē,» dziesmu dziedot un tamburīnu piesitot, mazā Dace dejo, ģērbusies melnos pilna saules griezuma brunčos, kas smagi krīt atlasa krokās un, griežoties dejā, met augstus volānu viļņus. Plikām kājām Pogu lauku vecmammas pagalma zālē, citkārt radu ballē, un vēl līdz šai dienai, ejot ķekatās, Dace ģērbjas par čigānieti.Latviešu folkloras masku mistērijā ķekatu dejā blakus lācim, nāvei, kazai, vilkam, griežas čigāniete – košs, spilgts, izaicinošs tēls, kādu sievietei tīk atveidot. Senā romu tauta varbūt bija un šobaltdien ir globalizējusies kā pirmie iedzīvotāji uz Zemes. Viņi vienmēr sevi uzskatījuši par ļaudīm, kas dzīvi nav piesaistījuši vienai noteiktai vietai. Viņu dzīve bijusi ceļš. Nesen – pirms simts gadiem – tā bija ratu kulba, ugunskurs, ģitāra, čigānu smeldzīgās romances, lielas kaislības, iz dzīves iemācīta viltība, deja, izkāpināts pašlepnums, jutekliskums, smalka maņa – paredzēšana, ieskatoties plaukstā un redzot likteņlīnijas…Zentas Mauriņas grāmatā «Tālā gaita» ir krāsains un sāpīgs stāsts par Grobiņas apkārtnes čigāniem un to, kā čigāniete – gudra sieva – pateicībā, ka Zentas tēvs Dr.Mauriņš izglāba no nāves čigānu puisīti, mazajai meitenei Zentai ratiņu krēslā pareģo īpašu zvaigžņu labvēlības likteni ar tāliem pasaules ceļiem. Tumšmatainā, graciozā meiča vecmeistara K.Hūna gleznā «Jaunā čigāniete» ir apliecinājums romu tautas simtgadīgai dzīvošanai mūsu zemē, tepat blakus viņi savas dzīves ir izdejojuši, ziemeļnieciskai telpai uzrādot savu klātbūtni kā sarkanu rozi. Kulminācija skatuves pasaulē ir Karmenas tēls Ž.Bizē operā. No Karmenas vitalitātes, temperamenta un mežonīguma būtnes brīvības fluīdi plūst kā karsta, salda elpa, kas fascinē un… iznīcina.Elīna Garanča Metropolitēna operā ar šo lomu ir kļuvusi pasaulē leģendāra, un intervijās izskanējusi doma, ka, lomu veidojot, talkā nākusi pieredze, kas gūta no čigānu tautas vērojumiem arī dzimtenē – Latvijā. Opermāksliniece izsakās, ka tā ir tauta, kura nekad nezina, kur ir robežas, citkārt intervijās māksliniecei piedēvē čigānietes dvēseli.Jelgavas kultūras kartē ir košs un savā raksturā sulīgs Jelgavas romu stāsts. Es izaugu kaimiņos ar šiem lepnajiem ļaudīm. Pavasaros mēmais kaimiņu čigāns nāca apart kartupeļu stādāmo lauku, čigānam toreiz – padomju laikos – bija zirgs. Es spēlējos ceļa smiltīs ar viņu bērniem un ievēroju to mazo krustiņu, kas katram bija iekārts kaklā. Ak, šie smiltāju ģenerāļi, nekad līdz galam neizprastie romi! Ir sena atmiņa par to, ka kaimiņmāju vecā čigāniete Amerikanka, kas ceļmalā sēdēja kuplos svārkos, pīpēja pīpi. Piektdienās apaļā zaru būdā, apklātā ar vatētu deķi un veciem kažokiem, vīrs, kura vārds bija Dolārs, kūra pirti. Tieva dūmu strūkliņa pacēlās no cauruma būdas jumtā, caur ko viņi vakarā varēja arī skaitīt zvaigznes un sveicināt čigānu sauli – bālo mēnesi… Jelgavai piederētu viena liecība – grāmata, fotoalbums, stāsti, leģendas par mūsu, Jelgavas, čigāniem!
