Pianiste Maija Kārkliņa un domubiedri ielūdz uz «Vārds Jelgavas jaunajiem mūziķiem 3».
«Pirms diviem gadiem bija koncerts, kurā līdzīgā veidā devām vārdu Jelgavas jaunajiem mūziķiem – tad skanēja Grīga, Vivaldi, Mocarta un Roulija mūzika. Pagājušajā gadā šo tradīciju turpinājām ar Kamila Sen-Sansa «Dzīvnieku karnevālu», un radās «Vārds Jelgavas jaunajiem mūziķiem 2»,» atceras Jelgavas Mūzikas vidusskolas un pašvaldības iestādes «Kultūra» kamerorķestra vadītājs Aigars Meri.Bet rītvakar, 19. aprīlī, pulksten 18 Jelgavas Mūzikas vidusskolā tiks dots «Vārds jaunajiem Jelgavas mūziķiem 3». Koncertā būs iespēja dzirdēt gan individuālos izpildītājus, gan Mūzikas vidusskolas stīgu orķestri un Jelgavas kamerorķestri. Ieeja – bez maksas.«Katru pavasari jelgavniekiem gribam parādīt, cik gan talantīgi jaunieši pie mums mācās un arī ir mācījušies. Tāpēc piedāvājam ne tikai dzirdēt par viņiem, bet arī atnākt paskatīties un paklausīties, ko viņi prot,» tā Mūzikas vidusskolas direktora vietniece Ināra Puķīte. Koncertā būs iespēja dzirdēt kokles (Megija Bruce), klarnetes (Anna Meldere), trompetes (Klāvs Taimiņš), akordeona (Savva Zihs) solo. M.Bruha «Koncertā klarnetei, altam un orķestrim» solistes būs Dina Ozoliņa (vijole) un Una Sedola (alts). Kā parasti, Mūzikas vidusskolas stīgu orķestri un Jelgavas kamerorķestri diriģēs Aigars Meri.Neiztrūks arī īpašās programmas naglas – pērnā gada beidzējs altists Rihards Mališevs, kurš šogad skolojas Štutgartes Mūzikas akadēmijā, un talantīgā skolas absolvente pianiste Maija Kārkliņa, kura tagad dzīvo Grācā un speciāli atlidos ne tikai uz šo koncertu, bet arī lai sveiktu savu klavierspēles skolotāju Silviju Audri nozīmīgā dzīves jubilejā.- «Google» latviskā versija vispirms tīmekļa lietotājus iepazīstina ar Maiju Kārkliņu, ārsti psihoterapeiti. Lai sameklētu kaut ko par pianisti Maiju Kārkliņu, nākas piestrādāt cītīgāk. Šis fakts droši vien jāskaidro ar ievērojamo laika sprīdi, kas pagājis, kopš atstāji Latviju?Maija Kārkliņa: Austrijā esmu no 2007. gada oktobra, kopš pabeidzu Jelgavas Mūzikas vidusskolu un iestājos Grācas Mūzikas un izpildītājmākslas universitātē.- Vairāk nekā pieci gadi šķiet daudz, bet ja pirms tam visu mūžu dzīvots Latvijā… vai tepat Jelgavā?Jā, esmu dzimusi jelgavniece un vispārējos pamata priekšmetus apguvu 3. pamatskolā, bet paralēli sāku mācīties arī tā saucamajā Bērnu mūzikas skolā.- Kāpēc klavieres, vai tā jau pašā sākumā bija apzināta izvēle?Laikam tāpēc, ka klavieres spēlēja mana vecākā māsa Baiba. Tiesa, viņa jau bērnībā šo nodarbi pārtrauca.- Klavieres ir tāds viltīgs instruments, un mazs bērns pie tām jau izskatās ļoti skaisti. Bet tālāk – līdz solo pianista karjeras virsotnēm tiek vien retais, pārējiem atliek koncertmeistara perspektīvas, nav kā, piemēram, pūtējiem vai stīdziniekiem, ar kuriem pilns orķestris. Vai arī tas tāds galīgi diletantisks viedoklis?Par tādām lietām jau neviens bērns, sākot spēlēt klavieres, nedomā. Varbūt kaut kur Mūzikas vidusskolas klasēs rodas pirmās bažas par nākotni. Manuprāt, daudz kas atkarīgs arī no ģimenes. Vecāki mani uz šo lietu nespieda nemaz, vienkārši, kā jau teicu, māsa mājās spēlēja klavieres, un es kā jaunākā gribēju visu darīt pakaļ.«Maija bija ļoti apzinīga un čakla meitene,» sarunā iesaistās M.Kārkliņas pedagoģe Jelgavas Mūzikas vidusskolā (jau no pirmās klases) Silvija Audre. «Labi mācījās un visu ātri iegaumēja. Pavērās iespējas piedalīties arī tādos lielākos notikumos kā festivālos un konkursos. Faktiski jau pirmajās klasītēs, izņemot varbūt pašu sagatavošanas grupiņu, spēlējām diezgan nopietnu repertuāru. Kā tagad atceros, pirmais konkurss bija Gulbenē, un Maija tur spēlēja latviešu tautas dziesmu Lūcijas Garūtas apdarē «Aiz kalniem, aiz mežiem» – tas bija repertuārs, ko citi bērni parasti spēlē piektajā klasē, bet mēs ar Maiju apguvām jau pirmajā.»- Pirmo konkursu atceraties, bet kā ar visiem pārējiem, kuru bijis ne mazums?Silvija Audre: Katru gadu tādu bija ļoti daudz, bet galvenos jau atceramies. Tiem pakāpeniski gatavojām arī repertuāru. Pastāv arī pretējs viedoklis, ka neveiksmes konkursos var traumēt jaunā mūziķa psihi, bet Maijas dalība tajos veidojās kaut kā ļoti dabiski.Svarīgs notikums bija Karla Černi konkurss Prāgā 1999. gadā, tajā pašā gadā aizbraucām arī uz Marī Šelānas starptautisko pianistu festivālu Jērā, Francijas dienvidos. Atceros, ka, gribēdamas sevi parādīt no labākās puses, repertuāru bijām piemeklējušas tik sarežģītu, ka Jērā cīnījāmies kopā ar pieaugušiem pianistiem, lai gan Maija tad vēl mācījās tikai kādā piektajā vai sestajā klasē.Gatavošanās festivāliem ir nopietns darbs, vasara pirms tam praktiski paiet trenējoties. Nenoliegsim, ka mazsvarīgs nav arī materiālais aspekts, un par iespēju piedalīties festivālos Maija var būt ļoti pateicīga saviem vecākiem.Atgriežoties pie jautājuma par konkursiem, domāju, ka Maijas gadījumā līdzdalība sacensībās paver jaunus apvāršņus un būtiski paaugstina spēles līmeni, nevis gremdē, kā reizēm mēdz būt neveiksmes gadījumā.- Maija bija pirmā jūsu audzēkne, kas sasparojusies starptautiskam konkursam?S.Audre: Maija ir mana pirmā audzēkne, ar ko uzdrošinājos ieiet starptautiskā apritē. Tur veidojās kontakti ar cilvēkiem un kļuva arī skaidrs, kāds ir vispārējais līmenis. Pārliecinājāmies, ka Latvijā ir labs klavierspēles līmenis un ka mēs varam droši gatavot audzēkņus starptautiska līmeņa konkursiem.Latvijā mācām pēc tā saucamās krievu pianisma skolas, tā esmu mācījusies gan es, gan mani pedagogi. Mēs ejam dziļumā, uztverot mūziku ne tikai kā izklaidējošu lietu, bet cenšoties izprast, ko, piemēram, tajā brīdī gribējis pateikt komponists. Maija tagad Grācā droši vien var salīdzināt, jo tur jau droši vien dominē Rietumeiropas skola.M.Kārkliņa: Krievu skolā ir ļoti liels akcents uz tehnisko varēšanu. Tas nav slikti tādā ziņā, ka, apguvis krievu skolu pamatus, tu kā pianists 14 – 15 gadu vecumā profesionāli jau esi gatavs spēlēt visu.- Nonākot līdz tagadējām studijām, ka nepalaižam garām tādu būtisku lietu kā festivālu Čīlē.S.Audre: Uzaicinājums uz Čīli sākumā šķita kā tāds joks. Tas bija 2005. gads, un Maija vēl mācījās Jelgavas Mūzikas vidusskolā. Tomēr, par spīti tālajam un dārgajam ceļam, aizbraucām un pat uzvarējām. Kompānija bija interesanta – Urugvaja, Brazīlija, Paragvaja, praktiski visa Latīņamerika. Uzvara nozīmēja to, ka nācās doties uz Dienvidameriku vēlreiz. Savu artavu otrajam ceļojumam deva arī Jelgavas Dome, un Maijai bija jāsniedz divdaļīgs solokoncerts. Satikām arī slaveno pianistu Armandu Ābolu, kura pastāvīgā dzīvesvieta tagad ir Čīle.- Bet Maijas pastāvīgā dzīvesvieta…?M.Kārkliņa: Tagad dzīvoju Grācā, Austrijā. Pabeidzu Grācas Mūzikas un izpildītājmākslas universitāti profesora Oto Nīderdorfera klasē, 2010. gada martā ar izcilību nokārtoju bakalaura eksāmenu, papildus studēju maģistra programmā «Kamermūzika» pie Čia Čou (ievērojamā taivāniešu izcelsmes pianista no klavieru trio «Parnassus»).Šogad martā bija maģistra beigšanas eksāmeni – visi trīs ar vienbalsīgu izcilību, ieguvu akadēmiskā grādu «Master of arts», bet kamermūzikas studijas vēl turpinās.- Un nākotnes plāni?Gribu uzspēlēt tur, Grācā. Ja atklāti, arī nopelnīt naudiņu, jo Latvijā tas būtu diezgan nereāli. – Kas tā par muzikālo vienību «Karklina Trio»?To nodibinājām pirms trim gadiem – klavieru trio ar japāņu vijolnieci un horvātu čellistu.- Un vai ar latviešu diriģentu Aigaru Meri agrāk ir iznācis sadarboties?Vēl ne, tāpat kā ar Jelgavas kamerorķestri. Bet esmu dzirdējusi vislabākās atsauksmes un tikšanos ar jelgavniekiem koncertā gaidu ar lielu nepacietību.
