Saeimas deputāts Arnis Razminovičs (Tautas partija) – intervijā Mārtiņam Pīlādzim.
Saeimas deputāts Arnis Razminovičs (Tautas partija) – intervijā Mārtiņam Pīlādzim.
Vēlēšanu uzvaras fanfaras Tautas partijai sāk skanēt tikai šobrīd. Kāpēc tomēr tika nolemts veidot valdību nevis kopā ar sociāldemokrātiem, ar kuriem bija veiksmīga sadarbība prezidenta vēlēšanās, bet ar «Latvijas ceļu»? Attiecību vēsture ar šo partiju ir zināma, un tajā ir pārlieku daudz melnu triepienu.
– Pirms un pēc vēlēšanām uzskatījām un arī tagad esam pārliecināti, ka valdība jāveido trim lielākajām Saeimā pārstāvētajām partijām, kas ir labajā spārnā, tas ir, Tautas partijai, «TB»/ LNNK un «Latvijas ceļam». Pašreiz, pastāvot finansiālajām problēmām valstī, konstruktīvāki un spēcīgāki valdībā varētu būt cilvēki no «Latvijas ceļa». Ja mums būs veiksmīga sadarbība, vieglāk būs arī izvest valsti no tās finansiālās krīzes, kāda tagad ir.
Vai «Latvijas ceļš» ir partneris, kas tiešām būs uzticams un konstruktīvs? Aiz lēnprātības un piekrišanas būt koalīcijā vairs ne kā noteicošajiem vīd dzelžaina griba noturēties pie varas. Un tā neizslēdz iespēju noteiktos apstākļos – tikko tas būs izdevīgi – atkal sākt šūpot valdības laivu.
– Pieļauju, ka tas tā varētu būt, jo – pavisam atklāti – politikā nav draugu, tajā ir intereses. To jau ir pierādījušas pēdējās sarunas jeb konsultācijas par valdības veidošanu. It īpaši to varētu attiecināt uz «TB»/ LNNK.
Situāciju valstī šodien grūti raksturot pozitīviem epitetiem. Īpaši tas sakāms par ekonomisko stāvokli. Kādas ir pamatproblēmas, kas raksturo pašreizējos apstākļus?
– Pirmkārt, jau finansiālais budžeta deficīts. Nepārprotami budžets būs jāgroza. Ļoti lielas šaubas, vai, mainot budžetu, mēs spēsim pabeigt šo budžeta gadu bez finansiālā deficīta tajā. Pensiju sistēma ir ļoti tuvu sabrukumam. Ja tajā nenotiek radikālas izmaiņas, tad, iespējams, piedzīvosim pat lata devalvāciju. Pagaidām pensijas tiek izmaksātas, tikai arvien no jauna aizņemoties. Pensiju fondā deficīts, ja nemaldos, ir tuvu pie 38 miljoniem latu. Lai pensijas normāli izmaksātu, šī nauda jāņem no pamatbudžeta. Būtībā paaudze, kas tagad dzīvo un kurai tiek maksātas pensijas, dzīvo uz nākamo paaudžu rēķina.
Kādas varētu būt radikālās izmaiņas pensiju sistēmā?
– Pensijas vecuma palielināšana līdz 65 gadiem. Ar 2000. gadu varētu būt, ka tiem cilvēkiem, kas iet pensijā, būs jāizvēlas, vai viņi saņems pensiju vai strādās. Nevarēs saņemt gan algu, gan pensiju vienlaicīgi. Tāpat būs jāpārskata pensiju pārrēķināšanas procedūra. Tiem, kas saņem pensijas, kas ir lielākas par trijām minimālajām algām, būs jāpagaida kāds laiciņš uz kārtējo indeksāciju. Indeksēs tikai pašas mazākās pensijas.
Tie, protams, būs ļoti nepopulāri soļi, vēl jo vairāk tāpēc, ka, piemēram, vīriešu vidējais mūža ilgums ir 67 gadi. Tātad pensija – īsi pirms nomiršanas. Vai tiešām šīs ir tās «rezerves», pie kurām jāķeras, lai risinātu budžeta problēmas? Zināmā mērā, pateicoties tieši jums, sabiedrībai bija iespēja ieskatīties vadības līgumos. Summas, kas šādi tiek tērētas, ir diezgan «pārliecinošas». Turklāt Valsts kontrole atzinusi, ka daudzviet pēc vadības līgumiem tiek izmaksāta nauda par to pašu darbu, par ko ierēdņi saņem algu. Situācijā, kad ne visai racionāli un saimnieciski tiek izlietoti tie līdzekļi, kas nonāk ministriju rīcībā, un tie tiek izmantoti «aparāta» uzturēšanai, risināt budžeta problēmas uz pensionāru rēķina, manuprāt, ir neētiski.
– Izmaiņas pensiju sistēmā, protams, nav vienīgais, kā risināt sasāpējušās budžeta problēmas. Latvijā tiek veidots pats mazākais ministru kabinets visās Baltijas valstīs. Jaunajā valdībā nebūs neviena valsts ministra. Būs, iespējams, tikai īpašo uzdevumu ministri (ne vairāk par diviem), kas savas funkcijas izpildīs noteiktā laika periodā. Tautas partija ļoti nopietni domā par iespējamo ministriju skaita samazināšanu. Tas gan attiecas uz nedaudz tālāku nākotni.
Ministru skaitu samazinot, valsts, protams, ietaupa kaut kādus līdzekļus, bet, saglabājoties iepriekšējiem ministriju aparātiem, pārāk daudz netiks ietaupīts.
– Mūsu plāns ir līdz 2000. gada 1. janvārim pieņemt likumus par valsts pārvaldi un pašvaldību reformu. Jāšaubās gan, vai mūsu partneri tam ir gatavi.
Kā vēl iespējams taupīt?
– Ļoti nopietni ķersimies pie izglītības reformas. Mūs līdz šim nav apmierinājusi Izglītības ministrijas darbība. Pieļauju, ka līdz gada beigām varētu nomainīties viss izglītības ministrijas sastāvs, tas ir, visi ierēdņi, kas strādā Izglītības ministrijā, tiks atestēti un, kas neizturēs atestāciju, tiks atbrīvoti. Ļoti nopietni skatīsimies, kādā veidā skolotājiem tiek veidotas slodzes. Iespējams, ka tās tiks palielinātas un palielināsies skolēnu skaits uz skolotāju. Bez šaubām, tie varētu būt ļoti nepopulāri soļi.
Noteikti skatīsimies, lai tiktu attīstīta transporta sistēma saistībā ar reģionālo attīstību. Domāju, ka mēs spēsim ierakstīt arī Ministru kabineta deklarācijā punktu par privatizācijas pabeigšanu, būtībā nosakot privatizācijas aģentūrai laiku, kurā jāprivatizē visi uzņēmumi vai arī tie, kas nav paspēti privatizēt, jānodod finansu ministrijas uzraudzībai un tālākai darbībai.
Cik tālu ir vadības līgumu «lieta»? Vai jūsu rīcībā ir kāda apkopojoša informācija par to skaitu, kopējās summas un tā tālāk?
– Valsts kontrole veica revīziju arī valsts kancelejā, un pieļauju, ka līgumu skaitam 890, kuru ir nosaukusi Valsts kontrole, vajadzētu būt galējam, kaut gan pārliecības par to man nav nemaz. Šim skaitlim, kopš laika, kad sāku ar šo jautājumu nodarboties, ir tendence palielināties.
Vai jūs domājat, ka trīs lielās labējās partijas spēs vienoties privatizācijas jautājumos?
– Es domāju, ka spēs.
Kas šo valdību atšķirs no iepriekšējām?
– Ir gluži atšķirīgs koalīcijas līgums, kas balstīts uz solidāru atbildību. Ne tā, kā iepriekš, – mēs, piemēram, atbildam, tikai par Zemkopības ministriju un gan «ceļam», gan «tēvzemei» nav nekādas daļas par to, kas šajā jomā notiek. Tagad, ja mēs atbildam par Zemkopības ministriju, tad gan «ceļš», gan «tēvzeme» ir atbildīgi par to, kas tur notiek. Vai, ja «TB»/LNNK ir Labklājības ministrija, tad arī mēs esam par šo sfēru atbildīgi un nevaram teikt: «Tā nav mūsu darīšana, un mēs nekā nezinām.»
Otrkārt, atšķirīgs ir veids, kā tiek organizēta informētība, – jebkurai koalīcijas frakcijai ir tiesības aicināt kādu ministru atskaitīties par ministrijas nostāju un padarīto jebkurā jautājumā. Ja frakcija nebūs apmierināta ar ministra skaidrojumu, tai ir tādas pašas tiesības aicināt Ministru prezidentu palīdzēt savam ministram izskaidrot attiecīgo lietu.
Tā ir uzticība, atklātība, kas arī izriet no šīs solidārās atbildības. Ja mēs uzņemamies kopēju atbildību par situāciju valstī, un par situāciju kādā no sfērām, tad mums ir jābūt uzticībai vienam pret otru, un jāvalda atklātības principam. Ja kaut ko sāksim slēpt viens no otra, tad neiegūsim rezultātu, ko ceram sasniegt.
Un vēl tiek likvidēts «ķēķa» (koalīcijas padomes) princips.
– Jā, tas dos iespēju lielākā mērā izvairīties no dažādu ekonomisko grupējumu spiediena, ko varējām vērot līdz šim.
