Vasara un sevišķi rudens ir kāzu laiks. Tad daudzi pāri izlemj sākt vienu ceļu, lai arī dažkārt laulības ir tikai formalitāte un jau daudz agrāk sāktas kopdzīves rezultāts.
Vasara un sevišķi rudens ir kāzu laiks. Tad daudzi pāri izlemj sākt vienu ceļu, lai arī dažkārt laulības ir tikai formalitāte un jau daudz agrāk sāktas kopdzīves rezultāts. Tātad pašlaik modernais uzskats, ka laulību var aizstāt ar vienkāršu kopdzīvi, Latvijā vēl nav
ņēmis virsroku.
– Cilvēks ienāk pasaulē kā ģimenes sastāvdaļa, jo Dievs ir radījis cilvēku – vīrieti un sievieti. Abu kopība ir ielikta jau no pašas radīšanas. Un, sekojot modernajai tendencei apšaubīt ģimenes nozīmīgumu, cilvēki zaudē gan garīgā, gan fiziskā jomā, – saka Sv. Annas baznīcas mācītājs Tālis Rēdemanis. Viņaprāt, laulība ir absolūti nepieciešama gan sievai, gan vīram, jo solījums, ko cilvēki viens otram dod salaulājoties, ir svarīgs abiem. Solījuma devējs apzinās, ka teiktais ir jāpilda un ka tāda apņemšanās ir sniegta arī pretim.
Tālis Rēdemanis uzskata, ka laulības solījums ir garīga garantija kopdzīvei, kas nodrošina dvēselisko saistību. Un tas ir ļoti svarīgi. Laulības līgums regulē tikai mantiskās attiecības. Salaulājoties divi cilvēki paši sev definē, kas viņi ir viens otram, un atklāti to pasaka citiem.
Tomēr ģimenes nodibināšana nenodrošina laulības izdošanos un laimīgus bērnus. Mūsdienās gan nauda, gan citu cilvēku attieksme daudz var mainīt divu cilvēku attiecībās. Svarīgs ir arī vīra un sievas funkciju sadalījums.
– Jālūko, lai ģimenes pamats ir mīlestība, tad arī vīra un sievas funkcijas izkristalizēsies. Bet bērnu laišana pasaulē ir tikai sievietes funkcija, ko vīrietis noteikti nevar pārņemt. Toties vīram savukārt būtu jārūpējas par ģimenes drošību, arī materiālo nodrošinājumu, – saka Tālis Rēdemanis.
Tomēr mācītājs atzina, ka var būt arī situācija, kad vīrs audzina bērnus, bet sieva pelna naudu. Un šī, viņaprāt, ir lielākā mūsdienu problēma, proti, cilvēks bieži vien rīkojas, ņemot vērā tikai šodienas situāciju, nedomājot, kas paliks aiz viņa, kādu piemēru redzēs bērni. Jo lielākoties mēs visi dzīvē rīkojamies atbilstoši pieredzei, kādu esam guvuši savā ģimenē. Piemēram, bērni, kas ir auguši šķirtā ģimenē, daudz biežāk ir nestabili, nodibinot savu ģimeni, biežāk šķiras.
Tālis Rēdemanis domā, ka svarīgi ir saglabāt ģimenisko kopību ne tikai vienas ģimenes ietvaros, bet arī plašākā mērogā, dzīvojot kopā ar vecvecākiem:
– Mūsdienās ir brīnišķīgi sociālās aprūpes centri, kur kopj vecus cilvēkus, bet tā katra paaudze arvien vairāk attālinās no iepriekšējās, zaudējot ģimenes kopību. Tas postoši iedarbojas uz bērniem, jo mēs nevaram gaidīt, ka bērni pret mums izturēsies citādi, nekā mēs izturamies pret saviem vecākiem.
Tomēr tagad mācītājs uz ģimeni kā vērtību lūkojas cerīgi. Pagājušajos piecdesmit gados daudz vairāk tika uzsvērta darba kolektīva kopība, kad dažādas izrīcības notika bez vīriem un sievām, tā tīšuprāt jaucot ģimenes un mazinot to nozīmīgumu tautas nākotnē. Pašlaik tas jau tiek palēnām aizmirsts, un Rietumu racionālisms vēl nav ienācis. Tāpēc cilvēki arvien vairāk pievēršas ģimenei, bērnu audzināšanai un izglītošanai.
Diemžēl mūsdienās ģimenes dibināšana ir atkarīga ne tikai no diviem cilvēkiem, kuri viens otru mīl un grib to darīt, bet arī no valsts nostādnes.
– Valstij vismaz būtu jāparāda, ka tā ir ieinteresēta, lai cilvēki dzīvo ģimenēs, lai tie radītu pēcnācējus. Absurds ir tas, ka katram jaunajam pārim ir jāmaksā valsts nodeva – pieci lati. Daudzās citās valstīs situācija ir pretēja, tur jaunajiem pāriem dod naudas pabalstus vai arī bezprocentu kredītus, lai viņi veiksmīgāk varētu iesākt kopdzīvi. Mūsu valsts pašreizējā attieksme ir smieklīga un pazemojoša, – uzskata Tālis Rēdemanis. – Vismaz no tiem pieciem latiem būtu jāatsakās, lai apliecinātu savu labo gribu!
Ne tikai ģimeņu dibināšana, bet arī to saglabāšana ir nozīmīga valsts nākotnei. Tādēļ būtu svarīgi ne vien ļaut ģimenēm izveidoties, bet ar palīdzēt tām saturēties kopā, tikt galā ar grūtībām. Un ne jau vienmēr tai jābūt materiālai palīdzībai.
Daudzās augstskolās ļoti populāra ir kļuvusi sociālo darbinieku apmācība. Bet vai pasniedzēji, kas šīs zinības pasniedz, ir gatavi un pietiekami zinoši, lai to darītu? Mācītājs Tālis Rēdemanis uzskata, ka ļoti liela pieredze krīzes situāciju risināšanā ir baznīcai. Diemžēl šo pieredzi valsts un pašvaldības ignorē. Arī pati baznīca īpaši labi nespēj sevi parādīt kā vienu no institūcijām, kur meklēt palīdzību krīzes situācijā. Tomēr arvien vairāk cilvēku mierinājumu un garīgu atbalstu mēģina atrast tieši baznīcas paspārnē.
Nākotnē mācītājs skatās cerīgi un domā, ka nedz mīlestības, nedz ģimenes vērtība vairs nemazināsies.
