Šā pavasara aizraušanās – ledus iešanas gaidīšanas svētki. Pilsētās, kas piekļāvušās upēm, tā ir zināma lieta, un šī dabas performance diktē savus noteikumus. Ledus iet katru gadu, taču šogad nezin kāpēc tas bija gaidītāks notikums par iepriekšējiem. Varbūt tāpēc, ka ziema gribēja ilgāk mūs turēt savā varā un sniegs un ledus bija baudāms piecus kārtīgus mēnešus pēc kārtas. Vienkārši gribējās pārmaiņas, un brīdis, kad upēs sāk kustēt ledus, ir fakts, ka beidzot pavasaris ir klāt. Un nebūtu godīgi, ja ledus parāde cauri pilsētai izietu tad, kad visi guļ un neviens to neredz.
Kad māksliniece Ieva Vītola-Lindkvista (dzimusi, augusi Jelgavā) pirms diviem gadiem savā personālizstādē «Upes. Straumes. Ūdenskritumi» teica, ka viņai pietrūkst upes klātbūtnes, jo pirms vairākiem gadiem bija pārcēlusies dzīvot uz Dāniju, kur upes nav, man viņas sacītais paslīdēja garām. Šogad, gaidot ledus ceļojumu uz jūru, to atcerējos un sapratu, cik ļoti ap mums esošais ietekmē mūs un nogulsnējas mūsu atmiņā.
Vērojot vēl nekustīgo ledus vāku, atcerējos kādu epizodi no bērnības, kā mēs, mazie, no bērnudārza pārī pa divi, pieķērušies saitei, kas izvijās kolonai pa vidu, audzinātājas vadībā devāmies skatīties ledus iešanu Lielupē un Driksā. Vēl tagad kaut kur ir mammas saglabāti bērnudārza zīmējumi, kur redzētais pārdzīvojums uzlikts uz papīra. Jā, noteikti pārdzīvojums vai varbūt mirklis, kas atstājis nospiedumus atmiņas platē.
Atmiņai esot vairāki veidi. Daži no tiem: emocionālā atmiņa, īslaicīgā un ilglaicīgā atmiņa. Interesanti, vai tad, kad tika veidots Čakstes bulvāra rekonstrukcijas projekts, komandai, kas tajā darbojās, bija aizmirsies, kā upe uzvedas pavasarī. Skaisti un skumji vienlaicīgi vērot, kā ūdens dara savu darāmo un parāda to, ko cilvēks nav sapratis vai izliekas, ka nesaprot. Te varbūt ir nostrādājis atmiņas veids, ko sauc par īslaicīgo?
Ledus iet katru gadu, ja bijušas kārtīgas ziemas, bet ik pēc četriem gadiem sabiedrībā noris kārtējās pilsētu saimnieku vēlēšanas. Un arī šeit svarīgs nosacījums ir atmiņa. «Zemgales Ziņās» palasot deputātu atbildes uz trīs jautājumiem par solīto un padarīto, parādās arī atmiņas daba. Daži atskaitās, daži vienkārši neatbild uz jautājumiem, daži raksta plaši, kur nevar atrast konkrētas atbildes, bet daži tā arī pasaka: «.. kauns solīt un nepildīt.» Labi, ka ik pēc četriem gadiem esam liecinieki solītajam un padarītajam pēc būtības. Jo laiks un atmiņa ir kritēriji, kas nesaudzīgi izvērtē jebkuru darbību. Tas vienkārši tā ir. ◆
