Stāvēt godasardzē pie Brīvības pieminekļa ir ne vien gods, tas prasa arī lielu fizisko un psiholoģisko slodzi.
Rīt tiks atzīmēta Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas diena. Šajā dienā tiek godināti arī karavīri, kas cīnījušies par Latvijas brīvību, pateicībā viņiem pie Brīvības pieminekļa gulst ziedu klēpji.
Brīvības piemineklis, kas 1935. gada 18. novembrī atklāts kritušo brīvības cīnītāju piemiņai, kļuvis par vienu no svarīgākajiem Latvijas valsts neatkarības simboliem. Kopš pieminekļa atklāšanas pie tā stāv godasardze. 1940. gada 21. jūlijā pēc Staļina karaspēka ienākšanas Latvijā tā tika noņemta, bet 1992. gada 11. novembrī atkal atjaunota.
Jelgavnieks Aivis Pētersons ir viens no Latvijas karavīriem, kura pienākumos ietilpst stāvēt Brīvības pieminekļa godasardzē. Aivis ir liels savas zemes patriots, taču pieredzes un piedzīvojumu dēļ noteikti neatteiktos doties arī bīstamās misijās uz pasaules karstākajiem punktiem. Atraktīvais jelgavnieks šogad veiksmīgi startējis arī konkursā «Mis un Misters Jelgava», kļūstot par skatītāju simpātiju.
«Lauza» arī mani
Rīt, 4. maija svētkos, Aivi pie Brīvības pieminekļa manīt nevarēsim, jo viņš kopā ar citiem biedriem dosies uz Kuldīgu, lai piedalītos Nacionālo bruņoto spēku (NBS) pasākumos – militāro vienību un tehnikas parādē, paraugdemonstrējumos defilēšanā ar ieroci un citos. Mildu, kā karavīri mīļi sauc Brīvības pieminekli, rīt godinās citi Aivja dienesta biedri.
Puisis ir dzimis dobelnieks, tur arī pabeidzis vidusskolu, bet pēc tam pārcēlies uz dzīvi Jelgavā. Strādājis privātajā sektorā, bet tad nolēmis laimi izmēģināt ārzemēs. «Aizbraucu uz Angliju, bet mieru un laimi tur neradu, ļoti gribēju atpakaļ uz Latviju. Nedomāju, ka būs tik grūti būt prom no mājām,» viņš atceras.
NBS dienēja vairāki Aivja draugi, kas arī pamudināja viņu izmēģināt, kāda ir karavīra dzīve. Aivis vienmēr bijis sportisks un stalts jaunietis, tāpēc nenobijās un bija gatavs savu dzīvi radikāli mainīt. «Darbs ir fizisks, bet interesants, un par to vēl maksā naudu,» viņš nosmej.
Iesniedzis Rekrutēšanas un atlases centrā pieteikumu, pēc pusgada saņēma atbildi, ka var doties uz ārstu komisijas pārbaudi un tiek laipni gaidīts uz fizisko atlasi. Ar sportu puisim problēmu nebija – skriešana un pumpēšanās bija viņa ikdiena. Pēc tam jau bija topošo karavīru apmācības Alūksnē, kur jauniešus iepazīstina ar armiju, tās dzīvi, ieročiem, vēlāk smagas mācības un dzīve mežā, negulētas naktis – īstas vīru spēles, kā vēlējās Aivis. «Bija grūti, bet diezgan interesanti. Daudzi neizturēja. Atzīstu, arī man bija brīži, kad varēju teikt nē, bet raksturā esmu neatlaidīgs, tāpēc cietu un izturēju. Dienestu nepavilka tie, kam bija vāja psiholoģiskā sagatavotība. Arī mani negulētās naktis lauza un lauza, bet zināju, ka kaut kad tas beigsies,» atceras Aivis, kurš karavīru rindās uzņemts 2011. gadā.
Nekusties, kaut bite kož
Pēc zvēresta nodošanas basketbolista auguma cienīgais Aivis ar vairākiem citiem grupas biedriem nosūtīts uz Štāba bataljona Godasardzes rotu. Līdz stāvēšanai pie pieminekļa notika cītīga gatavošanās un treniņi godasardzes ceremonijai – karavīriem attīstīta koordinācija, ierādīta pareiza soļošanas tehnika, mācīts, kā atrasties sardzē – nekustīgi, piepaceltu zodu, taisnu skatienu. Godasardze tā ir liela fiziskā un psiholoģiskā slodze, ne katrs svelmē vai salā spēj stundu nostāvēt nekustīgā pozā.
Godasargi piedzīvojuši ne mazums neparastu brīžu gan pie Brīvības pieminekļa, gan soļojot ierindā svinīgo ceremoniju laikā. Par to klīst daudz nostāstu. Piemēram, kā kāda tante karavīram kabatā konfektes likusi, kā godasargs bez kurpes vienā kājā ierindā nosoļojis garām Dānijas karalienei, kā kaila jauniete augstpapēžu kurpēs apgājusi apkārt Brīvības piemineklim, bet sargiem atlicis vien nolūkoties, jo kustēties nedrīkst. Godasardzes karavīri ir visu acu priekšā, bet tā dēvētais «neredzamais sargs» jeb apsargs uzturas pieminekļa tuvumā un uzmana, lai sardzē stāvošajiem vai piemineklim nekas nenotiek. «Reiz pie Mildas dežurēju apsardzē. Piegāju klāt vienam no sardzes puišiem, lai piekārtotu cepuri, un redzu, ka tante uz pieminekļa pusi met sniega pikas. Dodos klāt, bet šī pārliecināta, ka Mildai arī sniedziņu vajag, lai siltāk. Nākamajā dienā ap to pašu laiku atkal tā pati tante iet garām piemineklim, kaut ko pie sevis runā un uz pieminekļa pusi met citronus, sacīdama, ka Mildai vitamīnus vajagot. Protams, citroni nav ziedi, tāpēc tika aizvākti no pieminekļa pakājes,» ar smaidu atceras Aivis un piebilst, ka pie godasargiem klāt nākuši draugi un stāstījuši, kā iet, rādījuši, kādas bikses nopirkuši utt. Pat taukaini belaši kabatās likti. Karavīrs atbildēt neko nedrīkst, tā vietā jāreaģē «neredzamajam sargam». Godasardzes postenī stāvošais nedrīkst pretoties, ar rokām vicināties, kaut bite uz deguna uzsēžas, kā to Aivis pats piedzīvojis, – jāstāv nekustīgam, un viss! Karavīri jau pieraduši, ka cilvēki stājas blakus un fotografējas. Tas ir atļauts, bet nedrīkst sargu aiztikt, pie sejas mēdīties.
Sargāt pieminekli nav Aivja ikdiena, Godasardzes rotas karavīriem jāpiedalās arī citos svinīgos rituālos. «Dienests ir mans darbs, kurā ietilpst treniņi, lauku kaujas iemaņas, šaušana, teorijas mācības, tā ka neesmu tikai pieminekļa sargs. Man patīk, un savu darbu nemainītu ne pret ko,» atzīst Aivis.
Jelgavnieka pārstāvētais bataljons misijās nedodas, bet Aivis kaut reizi dzīvē labprāt to izmēģinātu azarta un pieredzes dēļ.
Sarunas laikā viņš vairākkārt uzsver, ka ir savas zemes patriots. Nekad nepaliek malā, ja dzird par Latviju ko sliktu sakām. «Vienmēr aizstāvu, neliekuļojot – man sava zeme daudz ko nozīmē,» nopietni saka Aivis.
Saviļņojošākie notikumi dienestā līdz šim bijuši 2011. gada 18. novembris, kad Rīgas pilī ordeņu pasniegšanas ceremonijā viņš palīdzēja Valsts prezidentam Andrim Bērziņam pasniegt apbalvojumus, kā arī svinīgā sardzes maiņa pagājušā gada 25. martā, kad kareivji soļoja «zem fanfaru» skaņām, atmosfēra bija ļoti svinīga un pacilājoša.
Skatītāju iemīļots Mistera kandidāts
Aivja ģimene ir viņa brālis un māsa, tāpēc, cik vien iespējams, cenšas būt kopā ar saviem mīļajiem. Aivis ir komunikabls un draugiem bagāts. Brīvajā laikā apmeklē sporta zāli, patīk spēlēt volejbolu.
Gada sākumā, draugu mudināts, viņš piedalījās arī «Mis un Misters Jelgava 2012» konkursā. «Tas manā dzīvē bija traks pavērsiens. Līdz pēdējam brīdim šaubījos, vai piedalīties. Zvanīju savam labākajam draugam, kas man teica: jāiet līdz galam! Gatavošanās konkursam bija ļoti liela dzīves skola, kas deva daudz jaunu iemaņu, piedzīvojumu un pieredzi,» atceras Aivis. Karavīram, kurš pieradis diendienā soļot taisnām kājām, iemācīties dejot bijis visgrūtāk. Arī uzacu raustīšanu ar pinceti Aivis atceras kā mokpilnu notikumu. Lai arī galveno titulu neizdevās iegūt, viņš tika pie skatītāju simpātiju balvas.
Aivis Pētersons kaļ nākotnes plānus – iegādāties Jelgavā savu īpašumu, nodibināt ģimeni, bet par darbu plāni nemainīšoties – karavīrs viņš esot uz mūžu! ◆
