Par vainas apziņu attiecībās var runāt, saskaroties ar tādiem smagiem nodarījumiem kā, piemēram, vardarbība un neuzticība.
«Vaina – nodarījums, rīcība, kā dēļ rodas kāds sliktums, kādi sarežģījumi. Nepilnība, trūkums, bojājums. Slimība, kaite. Cēlonis,» šādi vārdnīca skaidro jēdzienu, kura rūgto garšu un smago nastu, kas ierauj soda – izpirkuma – izlīguma – piedošanas virpulī, dažādās dzīves situācijās, šķiet, iepazinis ikviens. Īpaši tas manāms starppaaudžu attiecībās, kurās, mērot lojalitātes līmeni, pat figurē tā saucamie «norēķinu konti». Piemēram, vectēvs uzrauga, cik bieži pieaugušie mazbērni apmeklējuši vecmāmiņas kapu, kādus ziedus nesuši un cik rūpīgi piemiņas vietu sakopuši. Pēc tam vectēvs «čaklos» jeb vecmāmiņu, viņaprāt, visvairāk mīlošos atalgo, bet «vainīgos» soda. Gan ar savu attieksmi, gan mantojumu, min ģimenes terapeits Sandis Ratnieks, piebilstot, ka pāra attiecībās spēles ar vainas apziņu ir līdzīgas un tomēr nedaudz atšķirīgas.
Partneriem jāatrodas vienā līmenī
«Man nemaz nepatiktu, ja pāra attiecībās stipri dominētu vaina, jo tas ir ļoti smags vārds. Kā zīmogs, no kura nevar ātri tikt vaļā. Vaina padara vainīgu, apsūdz un pieprasa izpirkumu,» turpina ģimenes terapeits. Viņš norāda, ka šis jēdziens parasti liecina par kādu nodarījumu un iet roku rokā ar atbildību. Lai gan attiecībās pastāv savi nerakstīti likumi, tomēr partneri ne vienmēr skaidri definējuši, kādi būs nosacījumi. Gribi vai negribi, tie, piemēram, par savstarpēju uzticību, atbildību un pienākumu sadali, sākas, tiklīdz pāris noformulējis savu statusu. Beznosacījuma mīlestība iespējama tikai līdz tam.
«Tam jābūt kādam lielam nodarījumam, lai iestātos vaina. Ir lietas, ar kurām grūti sadzīvot, nerunājot par situācijām, kad dzīvesbiedri vienkārši «kasās» par sīkumiem. Bieži vien viņi pat nesaprot, par ko. Būdami ar kaut ko neapmierināti, visu laiku mēģina atrast otrā kādu melnumiņu. Tas ir veids, kā bojāt vienam otra dzīvi,» norāda S.Ratnieks, aicinot partnerus uz atklātu dialogu. Taču tas ir iespējams tikai tad, ja abi atrodas vienā līmenī. Citādi sanāk vien monologi vai sprediķošana, kas plaši paver durvis vainas apziņai jeb drīzāk sajūtai, ka esi bez vainas vainīgs.
«Tas ir jautājums par pieņemšanu, ka otram cilvēkam esmu labs tāds, kāds es esmu. Līdzīgi kā ar bērnu – ja viņš ģimenē ir pieņemts, būs labs, ja arī izdarīs blēņas. Tāpat tas darbojas pāra attiecībās. Taču ir gadījumi, kad vīrietis, piemēram, saka: «Principā tu man patīc, bet, ja tev būtu blondi mati, garākas kājas un lielākas krūtis, būtu pavisam super. Ja vīrs savu sievu pilnībā nepieņem, viņa domā, ka vaina ir viņā, ka viņai jāmainās, kaut kā jānopelna vīra labvēlība. Taču tas liecina, ka viņa pašā būtībā nav viņam laba. Reiz kāda sieviete pēc sava vīra, ar kuru kopā nodzīvojusi 40 gadu, nāves stāstīja, ka pēc strīdiem tikai viņa lūgusi piedošanu, lai gan nav bijusi vainīga. Sanāca, ka viens uzņēmās visu atbildību, lai panāktu izlīgumu. Godīgi būtu, ja abi ieraudzītu savu daļu,» vainas apziņas viltīgos līkločus skaidro ģimenes terapeits.
Krokodila asarām netic
Trauku nenomazgāšana, atkritumu neiznešana, kāzu jubilejas aizmiršana un citi ikdienas negludumi, lai gan savā ziņā atklāj «pārkāpēja» attieksmi, tomēr nebūs iemesls, lai viņam piekārtu vainas birku. Par to var runāt daudz smagākos nodarījumos, kas skar dziļi un personīgi. Piemēram, ja partneris «palaidis rokas» vai bijis neuzticīgs, turpina S.Ratnieks.
«Šie gadījumi ir ļoti sarežģīti, jo varmāka parasti neatzīst, ka viņš tāds ir. Viņš ir ieinteresēts, lai upuris domātu, ka pats pie visa vainīgs. Sākas rotaļas ar vainas sajūtu. Taču svarīgi, ka cilvēks pats un turklāt skaidrā prātā spētu novērtēt atbildību. Ja cilvēks ir sadzēries un jūtas vainīgs, es to neuztvertu nopietni. Kā tautā saka – krokodila asarām netic! Daudzi dzērumā atmaigst, sāk raudāt un domāt, ko tikai nav izdarījuši. Tad viņi to dzērumu izguļ un no nožēlas nekas pāri vairs nav palicis. Arī neuzticība parasti nav vienreizējs gadījums. Tie ir cilvēki «staigātāji». Jautājums, kā sieva vai vīrs varēs to krupi norīt,» faktorus, kas smagi iedragā attiecības un burtiski sauc pēc vainas izpirkuma un izlīguma, tēlo ģimenes terapeits.
Ikviens pelnījis otru iespēju
Tomēr šie triecieni ne vienmēr nozīmē attiecību galu. «Jautājums par piedošanu ir ļoti aktuāls. Tas ir veids, kā izlīdzināt attiecību negludumus. Tajā pašā laikā to visu var pataisīt par farsu – desmit reizes situ savu sievu un desmit reizes pērku viņai puķu pušķi,» brīžam sarežģīto ceļu uz izlīgumu ieskicē S.Ratnieks, uzsvērdams, ka jāprot gan prasīt piedošanu, gan piedot.
«Esmu ievērojis, ka cilvēki dažkārt pārāk viegli uztver šo lietu. Esmu otram kaut ko nodarījis: «Nu, piedod! Kāpēc vēl neesi piedevis?» Sanāk, ka otrs pēkšņi paliek vainīgs, jo nav piedevis. Piedošana ir svarīga. Tai ir liela nozīme un spēks. Taču tajā pašā laikā ir jautājums par ticamību – kurā brīdī piedošanas lūgšana ir pa īstam un kad to vairs nevar uztvert nopietni,» viņš šķetina mūžseno un pēc būtības dziļi reliģisko jautājumu, kas ir aktuāls arī divu cilvēku attiecībās. Lai tās tiktu atjaunotas, pirmkārt jāsaprot, ka piedošanu nav iespējams nopelnīt. Tā vienmēr ir dāvana, bet tikpat svarīgi, ko saņēmējs ar to dara. «Varbūt es kļūdos, bet domāju, ka otru iespēju pelnījis ikviens. Nezinu gan, vai trešo, ceturto un piekto. Princips tāds – es lūdzu piedošanu, man tiek piedots, un es tālāk rādu, vai tas bijis pa īstam. Protams, tas var aiziet absolūtā subjektīvismā un sākties rotaļas ar vainas sajūtu. Man šķiet, ka cilvēkam ir jāmāk kādas lietas piedot un pilnībā atlaist. Tā nav laba zīme, ja vaina nemitīgi jāizpērk vai jāpaveic kaut kas grandiozs, lai atgūtu otra labvēlību. Attiecības, kurās tu visu laiku centies, bet nekad neesi pietiekami labs, ir nogurdinošas,» secina S.Ratnieks, vēlreiz atgādinot, ka ikvienam jāmācās saprast sava atbildība un pieļautās kļūdas. ◆
Rožu klēpis nelīdzēja
Inese (22), strādā ārzemēs
Mana dzīvē bijis tā, ka reiz ar bijušo puisi mēs pamatīgi sastrīdējāmies. Viss beidzās ar to, ka strīdoties viņš mani pagrūda. Stipri jau tas nebija, bet liku, lai ņem savas mantas un izvācas no mana dzīvokļa. Nākamajā dienā viņš mani sagaidīja pēc darba ārā ar lielu mīksto lāci, lielu rožu klēpi un konfekškasti. Viņš lūdza piedošanu, ceļos nometies, bet es nepiedevu, jo, kas to zina, kas varētu notikt nākamajā strīdā. Varbūt atkal grūdīs vai pat iesitīs? Tāpēc ar viņu nesagāju atkal kopā. Dāvanas bijušais draugs ļāva man paturēt, bet no tās reizes vairs neesmu viņu satikusi.
Jutos vainīga, ka esmu
Ilze (36), pirmsskolas skolotāja
Vainas apziņa manī bija tik dziļa, ka vēl vismaz gadu pēc šķiršanās no vīra nespēju no tās atbrīvoties. Manā gadījumā to izraisīja pārāk augsta pašvērtējuma no vīra puses satikšanās ar nepietiekamu manu pašvērtējumu. Vienmēr un visā pakļāvos vīram (tāda nu bija mana daba). Vēlāk jau vairs nekas manis darītais viņam nešķita labs un pietiekams. Es vairs neuzdrošinājos izteikt savu viedokli, domas. Tas viss tika iznīcināts jau pie pirmajiem vārdiem. Nekādas konstruktīvas sarunas ne par kādu tēmu nebija iespējams risināt, jo vīra viedoklis bija – tu neesi nekas! Rezultāts – jutos vainīga, ka vispār esmu. Vai man šī vaina bija jāizpērk? Labi, ka atradu spēku sevī piecelties, aiziet un nejusties vainīgai.
Kā lai nepiedod!
Gita (43), pasta darbiniece
Mums ar vainas apziņu ģimenē iet jautri. Ar vīru esam precējušies 15 gadu. Gadās, ka viņš visādi «sagrēkojas» un pēc tam cenšas to labot. Sākumā mani tas kaitināja, bet nu jau nāk smiekli. Piemēram, viņam ir ļoti grūti atcerēties dzimšanas, vārda dienas un citus svētkus. Sēžu mājās sapucējusies, gaidu vīru. Viņš atnāk, uztaisa «lielas acis», saķer galvu un ātri sāk domāt, ko darīt. Tā mēs gluži neorganizēti esam braukuši uz restorānu vai uz jūrmalu vērot saulrietu vai tepat uz vietējo degvielas uzpildes staciju, lai paņemtu «šampi» un, sēžot divatā uz akmens, no kakliņa to izdzertu. Smieklīgi arī redzēt, kā mans vīriņš cenšas, ja mani par kaut ko nokaitinājis – pārāk ilgi nosēdējis pie datora, aizmirsis iznest miskasti vai tamlīdzīgi. Tad viņš uzreiz gatavs man uzvārīt tēju vai negaidīti piedāvā savu palīdzību mājas darbos. Kā lai nepiedod tādam?!
