Šādu jautājumu pēdējā laikā sev uzdod ne viens vien cukurbiešu audzētājs un pārstrādātājs.
Šādu jautājumu pēdējā laikā sev uzdod ne viens vien cukurbiešu audzētājs un pārstrādātājs. Satraukums ir pamatots. Ne jau velti 10. jūlijā Cēsu rajona Priekuļos
zemnieki un ražotāji sprieda par nekārtībām cukura tirgū un iespējamo nemieru rīkošanu. Akciju sabiedrības «Jelgavas Cukurfabrika» direktora Harija Veģera uzskati šajā sakarā ir
drīzāk pesimistiski nekā optimistiski.
Kā vērtējat tikšanos Priekuļos? Vai tai bija kāda jēga?
– Es nedomāju, ka šī sanāksme bija ļoti nozīmīga. Taču Latvijā valda vispārēja valdības augstprātība, bet tauta grib runāt. Neviens to neuzklausa, tāpēc arī vajag sanākt kopā un izrunāties. Cik šīs runas bija konstruktīvas, tas ir cits jautājums. Cilvēkiem sirds ir pilna, un tā teiktais arī ir jāuztver.
Tātad pagaidām uz ceļiem akcijas netiks rīkotas?
– Es neieteiktu būt tik optimistiskiem, jo, iespējams, ka akcijas tomēr būs. Pašlaik vēl ir nogaidīšanas periods. Zemnieks gaida, piemēram, intervences cenas. Bet visticamāk, ka graudu cena būs zema un nauda netiks izmaksāta laikā. Budžetā ir deficīts, un tas ir ar kaut ko jāsedz. No kā paņems? No tā paša vienkāršā cilvēciņa.
Tagad mums būs jauns premjers un valdība. Varbūt kaut kas varētu mainīties uz labo pusi?
– Man ir grūti par to spriest, un es neesmu Šķēles kunga piekritējs. Nebūdams pārāk naivs, tomēr ceru, ka tirgošanās lietas gan viņš sakārtos, jo tā ir acīm redzama valsts budžetam garām ejoša naudas plūsma. To nevar neieraudzīt. Jau savulaik Godmanis to pamanīja. Kopš tā laika runāts ir ļoti daudz, beidzot taču vajadzētu sakārtot.
Kas to, jūsuprāt, varētu izdarīt?
– Valsts ieņēmumu dienests, kurš ir nopietna struktūra un kurā strādā labi speciālisti. Ja gribi atrast labu grāmatvedi, meklē ieņēmumu dienestā!
Cik nepārdota cukura patlaban atrodas noliktavās?
– Apmēram 16 līdz 17 tūkstošu tonnu. Un tas ir liels daudzums. Ceru, ka šomēnes desmit tūkstošu tonnu izdosies pārdot. Bet citas cukurfabrikas jau arī grib to darīt. Un, ja no šiem desmit tūkstošiem seši būtu no Jelgavas Cukurfabrikas, es justos apmierināts. Rezultāti būs zināmi jūlija beigās. Taču mēs nevaram ražot preci, neko nepelnot, tāpēc cukura cenas nekritīsies, ja nu vienīgi nedaudz vairumtirdzniecībā.
Vai varat garantēt zemniekiem, ka rudenī, pieņemot viņu izaudzēto ražu, izpildīsiet visas līgumos ierakstītās saistības?
– Es nevaru to garantēt. Varu solīt vienīgi to, ka mēs rīkosimies godīgi. Kad būs precīzi zināms, kāds cukura daudzums ir noliktavās, tad tiksimies un runāsim ar akcionāriem. Taču šogad mēs nevarēsim nodrošināt visu to, ko līdz šim katru gadu esam varējuši. Norēķināšanās par 60 procentiem piegādāto biešu līdz jaunajam gadam būtībā nebija nekas sevišķs, taču tas bija minimāli nepieciešamais, lai zemnieks varētu novākt ražu un atvest to uz cukurfabriku. Saprotu, ka lauciniekam rudenī ir daudz maksājumu: jāatdod kredīti, jānorēķinās par sēklu. Daudzi turīgie zemnieki gan ir «piešāvušies» pie šā ritma un pārāk skaļi nekliedz. Taču šogad būs ievērojami sliktāk. Es gribētu būt optimists, taču domāju, ka līdz jaunajai ražai tomēr noliktavās paliks nepārdots ap desmit tūkstoši tonnu cukura, un piecas būs no Jelgavas Cukurfabrikas.
Priekuļos jūs teicāt vēl tiešāk – nākamgad Latvijā cukura rūpniecības nebūs…
– Ja nebūs pozitīvu pārmaiņu, tad nākamgad tās tiešām vairs nebūs. Ir jāveic vairāki nopietni organizatoriski pasākumi, lai sakārtotu cukura tirgu. Man ir ļoti skumji, ka mainās zemkopības ministrs. Viss izskaidrošanas darbs būs jāsāk atkal no jauna, un tas nav tik vienkārši. Bet vispirms mums ir jāapzina cukura tirgus. Vēl joprojām nav skaidrs, cik daudz cukura Latvijas iedzīvotāji patērē gan tiešā veidā, gan ar pārējiem produktiem. Pašlaik mēs šo daudzumu interpretējam pēc pārtikas normām un citu valstu pieredzes. Ir aprēķināts, ka Latvijā kopumā patērē no 90 līdz 100 tūkstošu tonnu cukura gadā. Ja tāds būtu arī valsts pasūtījums cukurbiešu audzētājiem, tad mēs to varētu sadalīt un pildīt. Taču šāda pasūtījuma nav. Joprojām mūsu konfekšu ražotāji protestē:
– Es dārgo Jelgavas cukuru nepirkšu! Labāk pirkšu to Polijā!
Un viņi ne tikai to saka, bet arī dara. Un šādu gadījumu nav maz. Tad jau saražotās konfektes arī jāved uz Poliju. Tas, ka šobrīd vesela rinda uzņēmumu bezkaunīgi prasa sev priekšrocības, manuprāt, nav korekti. Tad jau es arī varu paziņot, ka ņemšu bietes no lietuviešiem, kuri man tās varbūt atdos lētāk.
Kas ir jādara, lai cukura ražošana mūsu valstī tomēr pastāvētu?
– Vispirms vajag apzināt tirgu, tad sakārtot tirdzniecības likumdošanu, pie reizes arī enerģiskāk kārtojot muitas lietas. Kontrabandas cukurs mūsu valstī ienāk, bet mēs to nevaram noķert, turklāt lielākoties tāpēc, ka negribam. Es domāju, ka šis cukurs pie mums nokļūst kā tranzīts uz Krieviju. Otrs paņēmiens ir it kā eksporta produkcija, kura tomēr paliek tepat. Tas, ko kāds cilvēks ar maisu pārnes vai ar mašīnu pārved pār robežu, nav tas lielākais ļaunums. Galvenais ir daudzās «Gotiņu» ražotnes, kuras jau daudzus gadus no ražotājiem nav nopirkušas nevienu kilogramu cukura. Pēc tirgus loģikas šādām ražotnēm mūsu valstī nevajadzētu būt. Runas par to, ka cukuru viņi pērk tirgū, ir melošana bērnudārza līmenī. Kāpēc tad jāpērk tirgū, ja var iegādāties tieši no ražotāja? Tāpēc, ka tirgū var iegūt dokumentus. Tā ir visīstākā kontrabanda. Ja viss šis process neapstāsies, tad Jēkabpils Cukurfabrika būs pirmā, kas «aizies pa skuju taku». Arī pārējās ražotnes nav diez ko stipras, un mums nevienai nav tādu apgrozāmo līdzekļu, lai varētu izturēt šo presingu. Jelgavā noliktavā pašlaik ir prece divu miljonu latu vērtībā. Ja tā turpināsies, nākamgad summa divkāršosies. Tāpēc jau arī es esmu tāds pesimists.
Ko jūs ieteiktu zemniekiem? Vai nākamgad cukurbietes vairs nesēt?
– Tā es nedrīkstu teikt, jo tad viņi mani ar dakšām «nobakstīs». Es zemniekiem ieteiktu, ja vajadzīgs, iet protesta akcijās un noteikti likt sevi sadzirdēt. Tāpēc jau es aizbraucu uz Priekuļiem, tāpēc esmu runājis visos iespējamos gaiteņos un avīzēs. Taču parunājam, parunājam, bet rezultātu nav….Ir doma sastādīt starpministriju komisiju, kura vadītu tirdzniecības lietas, izstrādātu noteikumus, bet to ievērošanu uzraudzītu VID. Vai tas izdosies – nezinu. Es tur piedalītos tikai kā speciālists, jo tā tomēr ir valsts funkcija.
Vai sīktirgotāji ir Jelgavas Cukurfabrikas konkurenti
un tirgus sakārtošanas pretinieki?
– Līdz šim cukura kontrabandisti kautrējās «spiesties» iekšā Jelgavā, bet nupat ir kaunu pazaudējuši, jo tagad cukura tirgotājiem ir «pļaujas» laiks. Vienkārši jācer, ka jaunie zemkopības un finansu ministri sapratīs, kāda nauda iet garām valsts kasei. Esmu rakstījis vēstules iepriekšējiem ministriem, un viņi vismaz ir gatavojušies kaut ko darīt. Pret tirgus sakārtošanu ir ne tikai kontrabandisti, bet arī sīktirgotāji, kuri tirgū pelna savu lieso maizes kumosu. Legālā tirgū viņi nebūtu mūsu konkurenti. Bet tirgus būdiņas un letes nekontrolē pārdevēji, viņi ir tikai algots darbaspēks. Elementāra tirgus sakārtošana būtu tad, ja visas juridiskās personas pirktu preces tikai no vairumtirgotāja vai ražotāja par bezskaidru naudu. Teikt, ka mazajam tirgotājam nav iespēju izmantot dārgos banku pakalpojumus, ir naivi. Šī viena tirgus būdiņa ir desmit, divdesmit būdiņu sistēmas sastāvdaļa, un īpašnieks jau nav tas, kurš sēž aiz letes ar nošļukušām biksēm. Īpašnieks brauc ar automašīnu «Mercedes». Un negrib, lai tirgu sakārto. Cilvēciņš aiz letes nav ne konkurents, ne ienaidnieks.
Vai var teikt, ka Latvijas cukura tirgu kontrolē mafija?
– Tā runā, bet es ceru, ka tā nav. Vismaz ne tādā izpratnē kā Itālijas vai Krievijas mafija. Taču ir cilvēki, kuri nodarbojas ar nelegālu biznesu. Amatieris kontrabandas cukuru lielos daudzumos ievest nevar. Lai pāri robežai tiktu ar tūkstošiem tonnu cukura, ir jāiegulda nopietns darbs, ir jābūt labai šā procesa organizācijai, kas maksā arī lielu naudu. Darbības shēma parasti ir šāda: no kāda kuģa cukuru iekrauj vilciena vagonā, kurš iet, piemēram, uz Voroņežu. Vagons uz Voroņežu aiziet, bet cukurs paliek šeit. Taču kādam šis vagons ir jāiekrauj, jāizkrauj, jānovirza, jāsamaina, jābūt noliktavām, un tas nedrīkst notikt sabiedrības acu priekšā. Tāpēc ir jābūt organizācijai, jo bez tās jau arī nozagt neko nevar.
Vai šeit nevajadzētu iejaukties policijai?
– Policijai ir citi mērķi, un pastāv arī problēma, kā iegrāmatot un kur likt konfiscētās kravas. Šīs kravas nevajadzētu iznīcināt, bet gan laist apritē, tādējādi papildinātos arī valsts budžets. Taču policijas galvenais uzdevums būtu iesaistīties akcijās, piemēram, operatīvi aplencot tirgu. Bet jautājuma tiesiskā puse, grāmatvedības un realizācijas nodrošinājums, manuprāt, ir VID kompetencē. Bet tam ir jānotiek civilizēti, lai mēs nenonāktu citā galējībā un nesāktu tvarstīt policistu, viņam jautājot: «Kur tu liki cukura kravu?»
