Latvijas pirmajam ģenerālkonsulam Apvienotajā Karalistē jelgavniekam Eduardam Bīriņam – 130.
Nobeigums.
Sākums 3. maija numurā.
No atmiņām uzzinām, ka vairākās revolucionāru organizētajās vakarēšanās «Cāļos» piedalījās gan brālēns J.Bisenieks, kas turējās kopā ar Jāni Čaksti, gan citi, kas studējuši Maskavā, Pēterburgā, Tērbatā, daudzās ārvalstīs un bija gaidīti politiskie lektori šādās auditorijās.
Jāteic, Eduardam patika risks. Kā viņš atmiņās raksta, strādādams Stefenhagena un dēla drukātuvā, nācis sakaros ar latviešu revolucionāriem (sociāldemokrātu grupu – Dr.Pauls Kalniņš, Klāra Kalniņa, Jānis Endrups u.c.) un «1902. gada oktobrī – novembrī no Bankava «Pavāru grāmatas» un Jaunās Derības burtiem kopā ar Kārli Kurševicu un Emīliju Kalniņu ierīkojām Jelgavā pirmo slepeno (pagrīdes) drukātavu Latvijā un uz Ziemassvētkiem izlaidām pirmo drukāto proklamāciju «Miers virs zemes», aicinādami strādniekus un zemniekus uz cīņu pret kapitālistiem un patvaldību Krievijā».
1903. gadā E.Bīriņš piedalās sociāldemokrātu Rīgas grupas dibināšanā, kļūst par tās komitejas locekli, bet 28. septembrī komiteju pilnā sastāvā Kungu ielā Rīgā arestēja. Eduardu, varbūt var sacīt, par laimi, ieslodzīja Rīgas Centrālcietumā vieninieka kamerā, kur nācās pārdzīvot savu cīņubiedru – demonstrantu apšaušanu Daugavmalā. Ticis atbrīvots (pēc Krievijas cara 1905. gada 17. oktobra manifesta), E.Bīriņš atkal spītīgi iesaistījās aktīvā revolucionārā darbībā, kļūstot pazīstams ar pseidonīmu Jēzulēns. Viņš tika ievēlēts Latviešu sociāldemokrātu savienības Centrālajā komitejā, kur bija atbildīgs par nelegālās literatūras izdošanu. Pats strādāja Hempeļa drukātavā Rīgā, Vaļņu ielā, iespieda savienības izdoto žurnālu mākslai un literatūrai «Pret sauli», bija tā redakcijas kolēģijas loceklis. Žurnālā darbojās Jānis Akuraters, Jānis Jaunsudrabiņš, Atis Ķēniņš, Viktors Eglītis, Kārlis Jēkabsons, Antons Austriņš, Kārlis Krūze un citi. Saites ar šiem un citiem radošo profesiju pārstāvjiem E.Bīriņš prata uzturēt mūža garumā.
Cauri degošai Zemgalei, kur trakoja vācu muižnieki
Lai paglābtos no trakojošās reakcijas, 1906. gada janvārī arī E.Bīriņš devās emigranta gaitās, sākotnēji uz Pēterburgu, tad uz Bāzeli Šveicē. Tālāk uz Cīrihi – tā laika latviešu politisko emigrantu centru, kur drīz vien nodibināja sakarus ar Ernestu Rolovu, Emīlu Skubiķi, Augustu Kirhenšteinu, ārstu Paulu Kalniņu un citiem ievērojamākiem latviešu un krievu revolucionāriem. Šveicē kopā ar E.Rolovu, E.Skubiķi un
M.Valteri E.Bīriņš nolēma atjaunot Latviešu sociāldemokrātu savienības darbību Baltijā. Tāpēc 1906. gada aprīļa sākumā devās ceļā uz Rīgu ar pasi uz «Hamburger Zeitung» redaktora Johanna Brauna vārda, vezdams līdzi bagāžu, galvenokārt manuskriptus politiskās literatūras izdošanai. «Cauri degošai Zemgalei, kur trakoja vācu muižnieki un soda ekspedīcijas, laimīgi sasniedzu Jelgavu un Rīgu. Apstājos uz dažām dienām «Romas» viesnīcā un tad nozudu no atklātības, un paliku par pagrīdnieku,» tā šo braucienu atcerējās E.Bīriņš.
1906. gada maijā viņš piedalījās nelegālās avīzes «Strādnieks» un dažus mēnešus vēlāk laikraksta «Laukstrādnieks» izdošanā, un to iespieda Jāņa Briģa tipogrāfijā Berga bazārā. Uz tās pašas mašīnas iespieda arī LSDSP laikrakstu «Cīņa», kaut gan starp savienību un sociāldemokrātiem pastāvēja diezgan asa polemika dažādos jautājumos. Beidzot ar lielu centību tika atjaunota arī sociāldemokrātu savienības vadība. E.Bīriņu atkal ievēlēja par sociāldemokrātu savienības Centrālās komitejas locekli.
1906. gada 3. septembrī viņu kopā ar brāļiem Alfrēdu un Ādolfu vēlreiz arestēja – aizdomīgajā buntavnieku pulcēšanās vietā Vecsvirlaukas «Cāļos». «Vairāk nekā divi mēneši un 15 dienas bija pagājušas no aresta dienas nemitīgā spīdzināšanā,» atcerējās Eduards Veiss-Baltiņš, kas ar viņu vienlaicīgi bija ieslodzīts Rīgas Centrālcietumā, tad E.Bīriņš, «.. būdams liels un spēcīgs vīrs, bija izsitis savai kamerai durvis no eņģēm». Viņam tad vēl nebija pat 25 gadi, un 1908. gada martā vecāki pret 500 rubļu drošības naudu panāca, ka dēlu atbrīvo no ieslodzījuma līdz tiesas dienai. E.Bīriņš to veikli izmantoja, lai dotos prom no cariskās Krievijas – tvaikonī, noslēpies katlu telpās zem grīdas un vēlāk ogļu bunkuros, aizbrauca uz Londonu.
Asas domstarpības ar partijas vadītājiem
Tā bez naudas un angļu valodas zināšanām 1908. gada jūnijā E.Bīriņš nokāpa no kuģa Londonā, kur saplūda ļoti daudz politisko emigrantu, starp tiem latvieši no visdažādākajām partijām, kā arī bezpartejiskie revolucionāri, kuri kaut kādu iemeslu dēļ bija iesaistīti revolucionārajā kustībā. Radās doma par visu latviešu apvienošanu bezpartejiskā latviešu izglītības biedrībā. Tā arī notika, un par biedrības priekšnieku ievēlēja skolotāju Juri Dabertu, bet E.Bīriņu – par sekretāru. Par spīti enerģiskajai centībai iekļūt vadošos amatos, viņš kārtējo reizi palika kādam aiz muguras – droši vien sava visai ekspansīvā rakstura dēļ.
Rudenī E.Bīriņš Briselē piedalījās Latviešu sociāldemokrātu savienības konferencē. Tās laikā viņam radās asas domstarpības ar vairākiem partijas vadītājiem par partijas programmu un darbības taktiku. Tā kā sociāldemokrātu savienība faktiski pārvērtās par sociālistu revolucionāru (eseru) organizāciju un izvirzīja savas darbības priekšplānā revolucionāro teroru, ko E.Bīriņš kategoriski noraidīja, viņš lepni izstājās no savienības. Šis solis viņam vēlāk tika atgādināts, jo neviena partija vairs neiestājās par E.Bīriņa kandidatūru valsts amatos.
Jāpiebilst, ka Londonā 1908. gadā pie viņa ieradās kādreiz Rīgā sastaptā «piektgadniece» no Dignājas Ieva Stroža. Viņi apprecējās, ģimene pārcēlās uz Liverpūli, un laika gaitā Bīriņiem piedzima seši bērni.
Par devumu valsts labā – konsula amats Londonā
1918. gada novembrī, tūdaļ pēc neatkarības pasludināšanas, Liverpūlē pie latviešu jūrniekiem ieradās ārlietu ministrs Z.A.Meierovics ar lūgumu aizdot Latvijas valstij naudu – darba nodrošināšanai Pagaidu valdības delegācijas Parīzē, kā arī diplomātiskās pārstāvniecības izveidošanai Londonā. Tā kā starp jūrniekiem bija vairāki turīgi kapteiņi – kuģu īpašnieki, tika savākts visai prāvs aizdevums. Latvijas valdība šā un citu svarīgu pasākumu organizēšanā atzīmēja tieši E.Bīriņa nopelnus. Z.A.Meierovics, kā arī informācijas biroja vadītājs Londonā (kopš 1921. gada aprīļa – sūtņa un pilnvarotā ministra rangā) Georgs Bisenieks augstu novērtēja viņa līdzšinējo devumu Latvijas labā un kā perspektīvu darbinieku diplomātiskajam korpusam rekomendēja E.Bīriņu konsula amatam Londonā. Tiesa, viņam nebija profesionālās izglītības ārlietās, bet no Latvijas valstsvīriem līdz šim nevienam tādas nebija. E.Bīriņš bija komerczinību speciālists, jo 1918. gadā Liverpūlē absolvēja Smārta Tirdzniecības koledžu. Līdztekus tāpat kā vairums pirmo Latvijas diplomātu pašmācības ceļā bija apguvis angļu valodu. Eduards, nežēlodams spēkus, ar lielu entuziasmu un iniciatīvu mērķtiecīgi un sekmīgi rūpējās par Latvijas konsulāta ātrāku iekārtošanu un darba tehnisko nodrošināšanu, atrada tam atbilstošus kadrus. Saprotams, no kurienes gan citur kā no savu tuvāko paziņu un arī radu loka, kuri tai laikā atradās Londonā.
E.Bīriņš konsulāta darbības sākuma posmā daudz rakstīja presē, izdeva reklāmlapas, propagandēja savu valsti dienesta un personīgajā sarakstē, oficiālās un neoficiālās Londonas sabiedrības un tur akreditēto citzemju diplomātu pieņemšanās, saietos, lai drīzāk un plašāk nodrošinātu jaunās Latvijas valsts atzīšanu un atpazīstamību. E.Bīriņš pedantiski vāca un brošēja visas savas publikācijas un tās, kas attiecās uz konsulāta darbību Anglijas presē, Latvijā, citur, kas arī raksturo viņa personību. Laimīgā kārtā daļa šā vākuma saglabājusies, bijusi pārvesta Bīriņiem, pārceļoties uz dzīvi Latvijā, un šā raksta autoriem bija pieejama.
Valūta, ieroči, investīcijas ražošanas attīstībai Latvijā
Z.A.Meierovics 1919. gada 19. augusta vēstulē sūtnim G.Biseniekam pelnīti uzslavējis Latvijas diplomātus Londonā: «Kā redzu, Jūs sākat attīstīt dzīvu darbību ar kaimiņu valstu pārstāvjiem.» Latvijas pārstāvju nelielajai komandai visai bieži nācās uzņemt daudzos ārzemju un pašu valsts viesus – diplomātus, politiķus, augsta ranga armijas virsniekus, izglītības un kultūras darbiniekus, sakārtot viņu vizīšu dienaskārtību un pavadīt braucienos, ievadīt viņus Lielbritānijas vadītāju, rūpnieku un tirgotāju aprindās (piemēram, Z.A.Meirovicu, J.Čaksti, ģenerāli A.E.Misiņu u.c.). Tam visam bija vajadzīga liela nauda, kuras jaunajai Latvijai praktiski toreiz nebija.
Bet visvairāk Latvijai tobrīd bija vajadzīgi ieroči, munīcija, pārtika, apģērbs karavīriem, lai aizstāvētu valsti pret Golca, Bermonta, Niedras avantūrām, likvidējot Pētera Stučkas lielinieku varu 1918. – 1920. gadā. G.Biseniekam un E.Bīriņam palīdzēja gan angļu militārā misija Latvijā, gan daudzie draugi un paziņas (piemēram, ģenerālis Alfrēds Berts, latviešu galdnieks no ASV E.Minka u.c.). Valūta, ieroči, investīcijas ražošanas attīstībai nereti tika doti uz kredīta un bez īpašiem nosacījumiem.
Padomju režīms neliedza iespēju saistīties ar bērniem
E.Bīriņš kļuva par prasmīgu un atbildīgu sūtniecības vadītāja G.Bisenieka palīgu Latvijai tik sarežģītajā un kritiskajā vēstures posmā. 1924. gada otrajā pusē viņš gribēja saņemt sūtņa amatu, kad tika risināts jautājums par jaunā Latvijas sūtņa Londonā kandidatūru – atlūgumu iesniegušā G.Bisenieka vietā. Un ne bez pamata, jo viņš bija nostaigājis garu cīņu ceļu un piedalījies visās tajās aktivitātēs, kas Latvijai palīdzēja iegūt neatkarību. Tomēr neviens politiskais spēks aktīvi neiestājās, lai E.Bīriņš kļūtu par sūtni Londonā, bet nedaudz vēlāk – arī lai saglabātu ģenerālkonsula posteni. Sava loma tajā bija arī viņa nesaskaņām laulībā, kas tika šķirta – patiesībā dienesta romāna dēļ, kas vēlāk izrādījās īstā mīlestība un turpinājās līdz mūža galam.
Ilgu meklējumu rezultātā izdevies noskaidrot Eduarda visu sešu bērnu likteni svešumā Anglijā, ASV un Portugālē. Padomju režīms nedeva iespēju E.Bīriņam, kurš palika Latvijā līdz mūža beigām 1971. gadā, saistīties ar bērniem, palīdzēt viņiem iegūt izglītību un iekārtoties dzīvē. Tomēr viņi kļuva visai redzami sabiedrības locekļi – karavīri, augstskolu pasniedzēji, biznesmeņi. Tiek uzturēti regulāri kontakti ar vairākiem Eduarda mazbērniem. Viņi izrāda lielu interesi par savu vectēvu un viņa dzimteni Latviju, tās pagātni un šodienu. Bet tas jau ir cits stāsts nākamreiz. ◆
