Šķēle, kas, savulaik jau būdams premjers, sevi parādīja kā izteiktu kultūrmīli un izglītības cienītāju, nu ar domubiedriem iecerējis optimizēt izglītības sistēmu.
Šķēle, kas, savulaik jau būdams premjers, sevi parādīja kā izteiktu kultūrmīli un izglītības cienītāju, nu ar domubiedriem iecerējis optimizēt izglītības sistēmu. Optimizācija (no latīņu vārda optimus – vislabākais) nozīmē visizdevīgāko raksturlielumu samēru piešķiršanu kaut kam. Šajā gadījumā «kaut kas» ir izglītības sistēma. Savukārt optimizators (no tā paša latīņu valodas vārda) ir tas, kas noteic un uztur optimālo, visizdevīgāko vadāmā procesa režīmu. Šajā gadījumā uz optimizatora lomu pretendē Šķēles jaunā valdība.
To, ka nolemts panākt optimumu (atkal no tā paša latīņu valodas vārda) – vislabvēlīgāko apstākļu kopumu izglītības sistēmā –, liecina nule kā publiskotā Ministru kabineta deklarācija. Tāpat kā iepriekšējā Šķēles kabineta deklarācijā, arī šajā sastopam labu apņemšanos – «izstrādāsim», «izveidosim», «garantēsim», «nodrošināsim», «īstenosim», «uzsāksim», «ieviesīsim», «noteiksim», «sekmēsim», «panāksim», «veiksim», «pieņemsim» un pat – «iedzīvināsim»! Vai nav jauki, mīļie izglītības darbinieki?
Tiesa, noteikti termiņi šiem solījumiem, ko pazīstam arī kā darbības vārdus darāmās kārtas īstenības izteiksmes daudzskaitļa 1. personā,vienkāršajā nākotnē, nav pievienoti. Visā deklarācijas izglītības sistēmas sadaļā tikai vienuviet, it kā starp citu, iesprukusi kāda norāde uz laiku – «vistuvākajā laikā»…
Tiem izglītības darbiniekiem, kas deklarācijā cer ieraudzīt atbildes uz jautājumu – kādā veidā tiks panākta vispārēja optimizācija – no sirds iesaku šo papīru labāk neņemt rokās. Jo deklarācija par to smalkjūtīgi klusē.
Varu atguvušā Orfeja dziedājums valdzina daudzus. Pat politiskos pretiniekus. Un ne bez pamata – viņa balsī izšķiramas noteiktības, pārliecinātības, stingrības un ciešas apņemšanās toņkārtas. Taču šī dziesma nebūt nav jauna. Gluži otrādi – mēs esam to klausījušies gadu no gada dažādu dziedoņu izpildījumā. Un visi tie bijuši tālu no tā ērkšķu krūma, kurā iesēdināti mūsu valsts izglītības darbinieki.
Vislabvēlīgāko apstākļu panākšanu sludinājuši neskaitāmi lielāki un mazāki reformatori, viens otru nomainīdami un viens otram atstādami substanci, ko lauku cilvēki ierok zemē labākas auglības veicināšanai. Reformatoru pienesums gan izglītības auglību nav veicinājis. Varbūt tāpēc, ka tik ļoti savdabīga bijusi izpratne par to, ko nozīmē labvēlīgi apstākļi.
Noskrandušas skolas, kas sāk jau apdraudēt gara gaismu meklējošos, izmisumā iedzīti pedagogi, kuri nevar atļauties ne atbilstošu drēbju kārtu, pat jaunu grāmatu, profesori, kuri par tādiem pasludināti, bet kuru algām nav iedalīti attiecīgi līdzekļi, ir tikai sekas, ko radījusi un veicinājusi šī savdabīgā izpratne.
Optimizācijas «politiskā pragmatisma» saturs ietver sevī ne jau saprātīgus uzstādījumus, ko pavada atbilstošu līdzekļu piešķiršana, bet gan stulbus pārkārtojumus, aprobežotu birokrātu radītus papīru kalnus un «skaita samazināšanu» – līdzekļu, izglītības iestāžu, skolotāju, skolēnu. Apgrieztā proporcijā palielinās izglītības sistēmas regulētāju skaits un viņu algas, atbilstošu izglītību neieguvušo skolotāju skaits mācību iestādēs, klejojošu bērnu skaits ielās un vērtību deficīts topošo pilsoņu apziņā.
Tomēr nezaudēsim optimismu! Optimizatori nāk un aiziet, un to atstātais pienesums, lai arī cik smags un mūsu sajūtas (izjūtas) traumējošs tas nebūtu, nespēj pārmākt centienus pēc labā. Jo – kur gan izaug visraženākie ķirbji? Un kā gan izplaukt baltai rozei, ja tās saknes nav mēslotas?
