Cīņa par reformāciju ar dažādiem panākumiem aizsākās arī citās Rietumeiropas zemēs.
Cīņa par reformāciju ar dažādiem panākumiem aizsākās arī citās Rietumeiropas zemēs. Attīstot tālāk Lutera idejas un piemērojot tās vietējiem apstākļiem, daudzi ievērojami sludinātāji radīja jaunas ticības mācības. Viens no tiem – Šveices mācītājs Ulrihs Cvinglijs, kurš atbalstīja Lutera uzskatu par to, ka baznīcas greznībai un varaskārei nav nekā kopēja ar īsteno ticību. Taču Cvinglijs bija arī pārliecināts, ka ir par maz atteikties no baznīcas īpašumiem, svētkiem, procesijām un dārgiem spīgulīšiem, kā to darīja luterāņi. Viņš lika no baznīcām Cīrihē izvākt pilnīgi visas svētbildes un pat aizliedza ērģeļu spēli dievkalpojuma laikā. Pēc Cvinglija nāves viņa ceļu turpināja reformators Žans Kalvins (1509 – 1564), kurš Šveicē ieradās no Francijas, bēgdams no katoļu baznīcas atriebības par viņa brīvdomību. Apmeties Ženēvā, viņš nodibināja kalvinistu baznīcu. Kalvins sludināja taupību un vienkāršību. Pilsētā netika rīkotas nekādas izpriecas, lai nenovērstu domas no darba. Tos pilsētniekus, kuri izrādīja neapmierinātību ar kalvinistu mācību, pasludināja par ķeceriem un nežēlīgi vajāja. 1541. gadā Kalvins prasmīgi apvienoja ticības mācību ar politiku, kļūstot par Ženēvas faktisko diktatoru. Vēlāk kalvinisms izplatījās arī citās Eiropas zemēs, vislielāko popularitāti iegūstot Nīderlandē, Anglijā, Skotijā un Francijā.
Anglijā reformāciju īstenoja karalis Henrijs VIII Tjūdors, jo – pāvests atteicās šķirt viņa laulību. Baznīcas iejaukšanās valsts dzīvē jau iepriekš apgrūtināja monarhu dzīvi, bet tas nu gan bija par daudz! Karalis panāca, ka viņu pašu apstiprināja par baznīcas galvu Anglijā, tā izveidojot anglikāņu baznīcu, kas vēl šodien ir dominējošā šajā zemē. Kad pilsētnieku vidū izplatījās kalvinisms, Henrija VIII meita – varenākā Anglijas XVI gadsimta valdniece Elizabete I – bija spiesta ieviest anglikāņu baznīcā dažus kalvinisma elementus. Arī Skandināvijas valstīs Dānijā un Zviedrijā, līdzīgi kā Anglijā, izšķirošo soli reformācijas ieviešanā spēra valdnieki – oficiāli pasludinot jauno ticību tad, kad luterānisms jau bija izplatījies plašos iedzīvotāju slāņos.
Francija reformācijas laikā pārdzīvoja 36 gadus ilgus pilsoņu karus. Ticība arī šoreiz tika pakārtota ietekmīgāko dinastiju cīņai par varu: pret valdošo Valuā karaļnamu vērsās Dienvidfrancijas muižnieki, kas izvirzīja savus pretendentus uz troni no Burbonu nama. Burboni pieņēma kalvinismu un uzsāka aktīvu cīņu pret katoļiem. Kalvinisma piekritēju (kuri Francijā dēvējās par hugenotiem) un katoļu ilgstošajās cīņās zemi pārklāja asinis. Ticības vārdā brālis nokāva brāli, tēvs atsacījās no dēla, kalps nodeva kungu.
Lai cīnītos pret reformācijas izplatību, katoļu baznīca bija spiesta mainīt savu veidolu. Tika aizliegta indulgenču tirdzniecība, uzlabota garīdznieku izglītības sistēma, atjaunota stingra kārtība klosteros, (vismaz oficiāli) aizliegts pirkt un pārdot baznīcas amatus. Katoļu baznīcas darbības veidu mainīja arī 1534. gadā dedzīgā katoļa un spāņu muižnieka Ignacija Lojolas nodibinātā «Jēzus brālība» (jezuītu ordenis). Lojola pretēji Luteram uzskatīja, ka dvēseli var glābt tikai bezierunu paklausība katoļu baznīcai. Tiesa, lai panāktu savu, jezuīti neatsacījās arī no tīri sadzīviskiem «instrumentiem» – viltus, ieročiem un indes, tādā veidā spējot itin labi iekļauties katoļu zemju politiskajā dzīvē.
Renesanses laikmeta sākuma baznīcas kalpotāju vaļīgo dzīvesveidu nomainīja ārēji stingra kārtība. Reformācijas mācība tika noliegta, atzīstot, ka katoļu baznīca ir nemaldīga… Tika izveidots īpašs grāmatu reģistrs, kurā ierakstīja visus sacerējumus, kas neatbilda katoļu oficiālajai mācībai (politikai). Vēlāk šis saraksts tika pastāvīgi papildināts ar literārajiem un zinātniskajiem sacerējumiem. Par kaitīgām atzītās grāmatas publiski tika dedzinātas sārtos. Kaitīgo grāmatu saraksts tika turpināts līdz pat Džoisam un Sartram.
