Kad rudenī pirmo reizi izdzirdēju «Kultūras Rondo» žurnālistus sakām, ka viss šis gads mums paies Dzejnieka Imanta Ziedoņa 80 gadu jubilejas zīmē, es gan nopriecājos, ka daudz un bieži dzirdēsim viņu un par viņu, gan mazliet tā kā satrūkos – vai tik ātri ir aizskrējis laiks kopš viņa piecdesmitgades? Vai tiešām tas notika pirms trīsdesmit gadiem?Šogad priekšpavasaris mums nāca ilgi un skaudri, likdams izjust, ka dvēseles sāpes tomēr vieglāk ir pārciest, ja reizē tās jūt un pārdzīvo daudzi, ka vienkārši ir jāsaņemas un jānoturas, jo tie visi citi taču arī ir saņēmušies un cenšas turēties. Pašā Rīgas viducī Doma baznīcā savā atvadīšanās dienā Dzejnieks dus tik mierīgs un skaists, ka nav sajūtas – uz mūžīgiem laikiem šīs zemes dzīvei viņš ir miris. Brīžiem šķiet – Imants Ziedonis izliekas par mirušu un mūs izjoko. Tikai viņa ieskaņotā balss piepilda Doma velves un atgādina mūsu kopā pavadīto laiku.
Katrs no mums savā veidā ir saskāries ar Imantu Ziedoni. Cits, kopā ar viņu kokus cirzdams, kalnos kāpdams, pa krāčainām upēm braukdams, cits – klasē mācīdams vai mācoties, cits, klausoties iemīļoto Dzejnieku Rakstnieku savienībā vai tikšanās laikā Filharmonijas zālē. Man šī saskaršanās notika, radot viņa 50 gadu jubilejai veltītu rakstu «Skolotāju Avīzē».
Ābece vairs nav laba«Vajag stipru veselību, lai pārdzīvotu jubileju,» Imants Ziedonis toreiz teica klausītājiem sarīkojumā Mūzikas Akadēmijas zālē. Bet es tagad zinu, ka ir jācenšas saglabāt veselību, rakstot viņa jubilejai veltītu rakstu. Kas tad to apdraud? Emocijas, atbildības sajūtas radīts stress, laika trūkums, pienākums, kas balstīts uz dziļu un patiesu mīlestību.1983. gads man nav īpaši patīkams. Esmu mainījusi darba vietu, man nav dota iespēja jaunajā skolā mācīt savu priekšmetu – latviešu literatūru, un es ļoti izjūtu, ka man pietrūkst šī procesa – gatavošanās stundām, sarunu ar jauniešiem, viņu domrakstu labošana…Ir aprīļa vidus, kad «Skolotāju Avīzes» redaktore Ligita Režais aicina mani satikties Preses namā. Klātesot vēl kādām redakcijas kolēģēm, dzerot kafiju un runājot par šo un to, viņa pēkšņi saka: «Mēs esam nolēmušas jums uzticēt pāris ļoti skaistus darbus – uzrakstīt piecdesmitgades jubilejas rakstus diviem dzejniekiem: uz 3. maiju Imantam Ziedonim un novembrī Ojāram Vācietim.»«Es nekad to neapņemtos darīt,» es saku. Par Ojāru Jānis Peters žurnālā «Liesma» ir uzrakstījis tik skaisti, ka par viņu nekas vairs nav piebilstams! Un par Ziedoni? Es nevaru! Man no viņa ir bail! Viņš vienmēr tik bargi izsakās par skolotājiem, redz mūsu kļūdas, nepadarītos darbus… Ziedonim liekas, ka mēs kopš pirmās mācīšanas dienas sākam ar bērnu nepareizi strādāt, par nepareizām tēmām runāt! ĀBECE vairs nav laba, tāpēc viņš raksta savu – SĀKAMGRĀMATU! Nē, nē! Ne es varu viņu intervēt, ne iedomāties, ka viņš lasīs manis rakstīto! Man ir bail!» es atkārtoju.Redakcijas meitenes smejas un saka: «Mums arī! Bet jums tomēr vieglāk, jo jūs esat neoficiāla persona. Ilgi nedomājiet, jums ir divas nedēļas laika līdz publikācijai, un nākamajā dienā pēc Dzejnieka dzimšanas dienas jūs jau būsiet ļoti laimīga par padarīto.»
Bez viņa?! Nē! Kopā ar viņu!Ceļā uz mājām jūtu, ka mazliet reibst galva pēc redaktores stiprās kafijas. Apsēžos parkā apdomāt situāciju. Ar ko sākt? Tad pamanu sev rokā lapiņu, uz kuras redaktores rokrakstā Imanta Ziedoņa telefona numurs. Pareizi! Ar to arī jāsāk! Mājās ilgi nevaru saņemties uzgriezt numuru, sasveicināties, nosaukt savu vārdu un uzvārdu, atvainoties par traucējumu un izstāstīt, ka man uzticēts tāds godpilns uzdevums – jubilejas raksts. Dzejnieks pacietīgi klausās. Neko neiebilst un neko nejautā. Jājautā man: «Kā jūs domājat – raksts taps ar jūsu piedalīšanos vai bez?» «Protams, ka bez manis,» saka Imants Ziedonis. «Jubilejas sakarā esmu atbildējis gandrīz uz katra preses izdevuma jautājumiem. Bez tam – ja mēs uzskatām, ka jubilejas raksts ir dāvana šai dienā, vai man pašam būtu jāpiedalās dāvanas gatavošanā? Tā kā – bez manis. Ja jums ir ko teikt un vēlaties to darīt – rakstiet, ja nav – nerakstiet!»Esmu palikusi viena ar šķietami neizpildāmo uzdevumu. Bet pašlaik es vairāk par to nedomāšu, ļaušu, lai nakts visu saliek pa plauktiņiem. «Bez viņa?» aizmiegot manī vēl uzdzirksteļo doma. «Bez viņa?! Nē! Kopā ar viņu! Ja jau rakstīt, tad – vistiešākajā tuvumā! Klātesošai. Pavisam, pavisam tuvu esošai, lai izjustu, saprastu, pieliktu roku, saplūstu ar kādu viņa dzejoļa vai epifānijas rindu… Lai dzirdētu viņu runājam, redzētu rakstām, klausītos dziedam… Bet vai tas maz ir iespējams? Viss ir iespējams dzīvē – pierāda turpmākie notikumi. Kamēr dzīvojam, viss ir iespējams, viss var notikt, un visu var izdarīt.
«Es jau neprotu sabiedrībā smalki uzvesties»Mani «pētījumi» sākas ar kāda apzīmogota dokumenta saņemšanu, tas apliecina, ka man patiešām nepieciešams iepazīties ar Imanta Ziedoņa «Sākamgrāmatas» manuskriptu izdevniecības «Liesma» tipogrāfijā. Visu dienu pavadu, lasīdama Ziedoņa Ābeci ar gaili uz vāka, šo to konspektēdama, citātus izrakstīdama, domādama. Nākamajā rītā braucu uz Murjāņiem ar epifāniju grāmatiņu somā. Ar vietējo iedzīvotāju palīdzību atrodu taku uz Ausmas Kantānes un Imanta Ziedoņa dīvaini konstruēto vasarnīcu. Saules pielietā klajumā, epifānijas lasot un vērojot putnus, kas ik pa laikam cenšas izplūkt kaut ko no slīpā vasarnīcas niedru jumta, lai izmantotu savu ligzdu būvēšanai, lasu un cenšos iegaumēt un saprast varbūt šeit – Murjāņos – rakstītos vārdus: «Šķautnē satiekas divu plakņu mīlestība un divu plakņu naids; šķautne ir līnija, kas vieno, un līnija, kas šķir.»Turpmākās dienas kā lidojot aizlido, vācot, pētot, piedaloties. Kādā no tikšanās vakariem (manuprāt – Filharmonijā), klausoties Dzejnieku, sēžu pirmajā rindā – tikai pāris soļu no viņa – un domāju: labi, ka neesam pazīstami, jo tik svarīgs šai laikā ir brīdis, kādu es vēlējos – kopā ar viņu! Klausoties, acīs skatoties, brīžam asaru noraušot.Kad, pasākumam beidzoties, iznāku no Filharmonijas, Dzejnieks domīgs stāv akmeņainajā pagalmā, redzams, kādu gaidīdams. Žaketes kabatiņā zils vizbulīšu pušķītis. Negaidīdama no sevis tādu spontānu rīcību, es pieeju pie viņa, pateicos par skaisto vakaru. «Es jau neprotu sabiedrībā smalki uzvesties», mazliet rūgti pasmaidīdams, viņš saka. «Bija brīnišķīgi», kā mierinot, es noglāstu viņa plecu, pielieku plaukstu pie Dzejnieka krūtīm līdzās vizbulītēm un atvadoties saku: «Līdz citai reizei!»
Nav atraujams no vēja un putnu koncertiem
Raksta tapšanai piešķirtais laiks strauji sarūk. Vēl piektdiena braucienam uz Ragaciemu, sestdiena ar Mākslas dienām, un tad jau vakarā ir jāuzraksta, svētdien jāpārraksta tīrrakstā (datoru ēra vēl taču nav sākusies!). Pirmdien no rīta rakstam jābūt uz redaktores galda. Būs labi. Paspēšu…Nopirkusi biļeti Talsu autobusam līdz pieturai «Ragaciems», iegriežos vēl pie Centrāltirgus puķu un stādu pārdevējām. Izvēlos dzeltenas dālijas sakni ar domu, ka atradīšu Imanta Ziedoņa dzimtajās mājās «Birutās» vietiņu, kur to iestādīt, lai uzzied rudenī uz Dzejas dienām. Tā māja tikai vēl jāatrod. Ieeju ciema veikalā līdzās autobusa pieturai. Laipni sasveicinājusies, uzrunāju pārdevēju – nopietnu, dūšīgu sievu: «Sakiet, lūdzu, kā es varētu nokļūt Imanta Ziedoņa dzimtajās mājās «Birutās»? «Tur jums nav ko meklēt,» pārdevēja šerpi noskalda. «Tā māj’ ir pārdot’.» «Es jau to negribu pirkt, tikai redzēt, kur dzejnieks ir piedzimis,» pacietīgi skaidroju. «Neviens pašlaik tur nedzīvo, un nav, kas jums varētu ko pastāstīt,» sieva vēl nepiekāpjas. Nepadodos: «Es pati visu zinu. Man tikai sajust to vietu zem saules un… vienu puķi iestādīt.»Pārdevēja aizdomīgi paskatās uz dāliju stādiem manā plastmasas maisiņā, iznāk no veikala un parāda pavisam netālo ceļu otrpus šosejai. «Kas jums tur ko meklēt – tukšā, pārdotā mājā?» viņa vēl brīnīdamās parausta plecus. «To, ko es meklēju, nevar ne nopirkt, ne pārdot,» atvadoties es viņai saku.» Man ceļš jāiestaigā. Pēc dažām dienām Imantam Ziedonim būs piecdesmitā dzimšanas diena.»«Mums šis ceļš ir jāiestaigā,» es saku pati sev, stāvēdama liepu ēnā «Birutās». «Šodien es te atnācu viena, bet es gara acīm redzu, kā šurp nāks un brauks cilvēki, kad būs viņa simtā dzimšanas diena. Taču ceļš ir jāiestaigā! Es neticu, ka visi viņa vārdu gaismā dzimušie, augušie, mīlējušie ziedoniskās domas klausīties ies uz Murjāņu mežu. Būs, protams, tādi, kuriem tas ceļš būs vilinošāks. Bet šis cilvēks nav atraujams no vēja, kas nes jūras smaržas, no putnu koncertiem Kaņiera ezerā, no savu senču atdusas vietām tepat netālu pa taciņu gar jaunajām priedītēm.«Mana Lielā Piektdiena!» es domāju, vārtiņus vērdama. Tas ir vesels, atsevišķs, citā reizē izstāstāms stāsts par brīnišķīgo dienu pārdoto «Birutu» pagalmā, kad, meklēdama puķes stādīšanai lāpstu, kaimiņu mājā atrodu Dzejnieka tēva brāli Jēkabu un pēc kopīgā darba un garajām sarunām iemantoju draugu, pie kura turpmākajos gados jūrmalas braucienos iegriezties. Dāliju mēs iestādām pie dārza mājiņas stūra, jo tur, pēc tēvoča teiktā, Imantam paticis vasarās uzturēties un tur rakstīta arī viņa pirmā dzejoļu grāmata.Kad nākamajā dienā esmu izbaudījusi Mākslas dienu krāsaino pacilātību Doma laukumā, esmu divu nedēļu tik iespaidu pilna, ka ātrāk gribas tikt pie rakstīšanas un liekas – braukt ar vilcienu, iet no stacijas uz mājām – tas man par lēnu! Ar taksometru līdz pašam rakstāmgaldam, un ātri!Un tad – ieejot dzīvoklī, vēl virsdrēbes nenovilkusi, ieraugu meitas Daces un mana vīra rakstītu vēstuli: «Šovakar ar savu orķestri mēs spēlēsim Jaunpilī Imanta Ziedoņa 50 gadu jubilejā, ko viņš svinēs kopā ar saviem Tukuma 1. vidusskolas klases biedriem. Ja vēlies būt klāt, brauc ar Liepājas vilcienu, kāp ārā Bikstos, un mēs ar «žigulīti» stacijā sagaidīsim».
«Pūt, vējiņi!» – mūsu neoficiālā himna
Liepājas vilcienam uzņemot ātrumu, garām paslīd pēdējās Jelgavas mājas, pārplūdusī Svētes upe, Būriņu mežs, ziedošie kārkli, vēl pelēkie lauki, un tad jau Bikstu stacija un sagaidītāji ir klāt. Ceļā līdz Jaunpilij viņi tikai izstāsta, ka mūzikas instrumenti uz skatuves sakārtoti un balsis dziedāšanai iesildītas. Simtiem vakaru un nakšu , gadiem ilgi viņi ir spēlējuši kopā, bet šovakar viņi ir nerunīgi, sakoncentrējušies, pacilāta atbildīguma pilni. Pils zāles vienā malā ir saklāts garš viesību galds, puse telpas brīva – dejošanai. Līdzās skatuvei – pretējā pusē viesiem – galds orķestrim. Sēžu pagaidām pie tā viena. Sāk skanēt mūzika, atveras zāles durvis, un viņi nāk – lepnie tukumnieki, skaistie piecdesmitgadnieki – tikai mazliet jaunāki par savu klases audzinātāju. Un visiem pa priekšu viņu draugs un lepnums Dzejnieks, kurš līdz pusgadsimtam paspējis saņemt daudz pagodinājumu, goda nosaukumu, tautas cieņas, mīlestības un ticības apliecinājumu. Bet šovakar savu klasesbiedru, savas tukumnieku jaunības vidū IMIS ir skaists kā princis melnā samta žaketē, baltu kreklu un sarkanu neļķi pie krūts.Savējo runas, savējo apsveikumi, savas dziesmas, kad orķestrim ir atpūtas pauzīte. «Pūt, vējiņi!» – mūsu neoficiālā himna, svētku viesu dziedāta, skan vareni, atbalsojoties visā pilī. Ir taču vēl tikai 1983. gads! Par citu himnu pat sapņot nedrīkst! Imanta balss skan spēcīgi, saviļņojoši savas klases korī, apliecinādama uzticību, apņēmību, prieku un pateicību.No skatuves nokāpušie mūziķi savukārt apspriežas, kā iet spēlēšana. Dace saka: «Kad viņi nāca iekšā zālē, man asaras bira, flauta trīcēja un Iveta gandrīz nevarēja padziedāt.» «Nu jau esat nomierinājušās, un viss skan labi,» saka solists Juris Griķis, sievu – pianisti Ivetu – mierinādams.Kādā no nākamajām kafijas pauzēm es redzu, ka Imants Ziedonis pieceļas no galda un pāri visai zālei nāk pie mums. Sasveicinājies viņš saka: «Es nācu iepazīties ar jums un pateikties par brīnišķīgo un eleganto mūziku. Jūs tiešām esat īsts pils orķestris! Jūs visi esat jaunpilnieki?»Iniciatīvu aši uzņemas Iveta: «Jaunpilī dzīvo tikai mūsu vadītājs Andris Zadovskis. Pārējie visi esam jelgavnieki, un sestdienās braucam uz pili. Ģitārists Vitolds Vītoliņš arī ir mācījies Tukuma 1. vidusskolā mazliet pirms jums. Mēs ar Daci Micāni mācāmies Jelgavas mūzikas vidusskolā, Daces tētis Jānis ir bundzinieks kopš četrpadsmit gadu vecuma, bet Daces mamma kādreiz atbrauc mūs paklausīties.» Kad Iveta drosmīgi mūs ir pārvedusi pār šauro iepazīšanās laipiņu, Dzejnieks vēl pakavējas, priecādamies par orķestra repertuāru, neuzbāzīgo, maigo spēles stilu un pēc Jāņa lūguma uzraksta dažas dzejas rindas un autogrāfu uz kādas nošu lapas neaprakstītās puses. Vēlāk skatāmies – tā ir Oginska «Polonēze».
Tur nebija neviena sveša cilvēka
Svētdienas rītausmā esam Jelgavā. Abi mani mūziķi, noguruši pēc spēles, «liekas uz auss», bet man līdz raksta nodošanai palikušas 24 stundas: uzrakstīšana, pārrakstīšana un ceļš uz Rīgu. Vienīgais atvieglinājums – «raksta forma» man nav jāmeklē, jo tā šonakt, mūziku klausoties, ir atnākusi pati – visu, ko es šajās divās nedēļas piedzīvoju, es sadalīšu saviem bijušajiem Jelgavas Mūzikas vidusskolas audzēkņiem, iedomājoties, ka mums ir vēl viena iespēja kā kādreiz satikties klasē – svētku stundā. Pirmdienas rītā raksts «Imanta Ziedoņa stunda» ir redaktorei uz galda. Braucot mājās, ir tikai viena vēlēšanās – gulēt. Jau iemiegot dzirdu, ka ārā sācies pirmais pavasara lietus, rūc pērkons, vējš triecas logā. Satumst. Zibeņo. Kad otrā rītā pamostos, ir tā savādi – sirds trīs sitienus sit, ceturtais pazūd. Pirmo reizi mūžā ir sākusies mirdzošā aritmija.Lai gan avīzei jāiznāk ceturtdien, trešdien, 3. maijā, es to pilnīgi «siltu» saņemu no tipogrāfijas. Nopirkusi dzeltenu rozi, salocītu laikrakstu, kurš iznāks rīt, ieslidinu Tautas Dzejnieka Imanta Ziedoņa pastkastītē. Pēc kāda laika viņš zvana uz «Skolotāju Avīzi» pateikties par viņam parādīto uzmanību, raksts viņam esot paticis. «Es visu saprotu un visam teiktajam ticu, tikai es nevaru saprast, kā viņa varēja uzrakstīt par vakaru Jaunpils zālē! Par dziedāšanu… Tur nebija neviena sveša cilvēka!»
Jums taisnība, Dzejniek, – tur tiešām nebija neviena sveša cilvēka. ◆
