Apritējuši 59 gadi, kopš deviņpadsmitgadīgs kautrīgs jaunietis no Jaunsvirlaukas Gunārs Jākobsons apņēmīgi vēra Latvijas Radio nama lielās durvis, lai pieteiktu sevi diktoru konkursam.
Ar Gunāra Jākobsona balsi, lasot ziņas, vadot raidījumus, temperamentīgi komentējot sporta spēles, ir izaugušas vairākas radioklausītāju paaudzes. Pats viņš uzskata, ka dzīvē liela nozīme ir «Viņa augstībai Gadījumam», veiksmīgai apstākļu sakritībai. Par savas profesionālās darbības aizsākumu viņš uzskata agro jaunību, skolas gadus Jaunsvirlaukā un Jelgavā.
– Pastāstiet par savu bērnību, pirmajiem pēckara gadiem.Jaunsvirlauka ir jēdziens, kas daudziem neizsaka neko, bet man – visu. Šajā Zemgales stūrītī esmu ieraudzījis sauli, pavasarī plūcis gaiļpiešus. Svitenē iemācījos peldēt, zvejoju zivis un palu laikā ar laivu cēlos tai pāri uz Jaunsvirlaukas skolu, kas no mūsu mājām «Bodnieki» (Jelgavas – Bauskas ceļa 19. kilometrā) atradās četru kilometru attālumā. Tēvs bija veikalnieks un bitenieks, māte – mājsaimniece. Nekad neesam dzīvojuši bagāti, bet nekad arī nabagi. Mans vectēvs kopā ar sievu un četrām meitām, no kuram vecākā bija mana māte, Latvijā ieceļoja no Kurskas apgabala 1913. gadā. Pirms tam viņš vairākus gadus Amerikā pelnīja naudu, lai Vircavas pagastā varētu iepirkt Dālderu mājas. Kāpēc vectēvs tā rīkojās? Tas būtu jājautā viņam pašam Bērzkroga kapos, kur guļ arī mani vecāki un brālis, kas nomira pusaudža gados ar tolaik neārstējamu slimību. No radiem Jelgavā vēl dzīvo mana tante – mātes jaunākā māsa Olga. Sekojot septiņdesmitajos gados valdošajai tendencei izglītību koncentrēt lielākos ciematos, Jaunsvirlaukas skola, kurā mācījos no 1942. līdz 1949. gadam tika likvidēta, pievienojot Staļģenei. Dažus gadus vēlāk nodega arī Jaunsvirlaukas skolas ēka. Taču jau desmit gadus mēs, bijušie Jaunsvirlaukas skolēni, tiekamies pie skolas piemiņas akmens un uzturam tās garu. Šīs tradīcijas rosinātājs bija aizsaulē aizgājušais skolas absolvents akadēmiķis Jānis Freimanis. 1949. gada rudenī sāku mācīties Jelgavas 1. vidusskolā, kas tolaik atradās Skolotāju ielā (tagad šajā ēkā atrodas Jelgavas Vakara (maiņu) vidusskola – red.). Skolotāju kolektīvs bija ļoti spēcīgs: direktors Bušs, ķīmijas skolotāja Tīsa, angļu valodas skolotāja Djakonova, klases audzinātājs un krievu valodas skolotājs Sprūds, fizikas skolotājs Vējš. Ļoti pateicīgs esmu savām latviešu valodas skolotājām Briģei, kā arī Burkānei, kas mācīja Jaunsvirlaukas skolā. Internāta audzinātājs cīkstonis Fricis Brigmanis, lāga vīrs, kurš cēla zēnu pašapziņu, mācot cilāt svaru bumbas, mani par sliktu uzvedību pelnīti palūdza no internāta aiziet. No mājām biju prom, drusku naudiņa arī, tad jau visādas palaidnības nāca galvā – ballītes, šādas tādas iedzeršanas. Turpmāk dzīvoju kopā ar draugu Gunāru Kļavu īrētā dzīvoklī Sarkanarmijas (tagad Dambja – red.) ielā. Astotās klases trešajā ceturksnī, kad atzīmes bija diezgan sliktas, abi nolēmām, ka viņš mācīsies tikai uz pieciniekiem, bet es – uz četriniekiem un pieciniekiem. Neatceros, kā iznāca draugam, bet es tiešām sekmes izvilku, kaut garā ceturkšņa pašā sākumā pie skolotājas Tīsas ķīmijā biju dabūjis divus divniekus pēc kārtas. No pilsētas bija palicis tikai vecpilsētas rajons, kas atradās ap skolu. Gandrīz visur citur – drupas. Reiz šķīdonī, braucot ar velosipēdu pa Lielo (tolaik Ļeņina – red.) ielu, slīdēju un pamatīgi nogāzos tieši pretī pilsētas izpildu komitejai (tagad tur atrodas Domes ēka – red.). Viss biju netīrs ar dubļiem un zirgu mēsliem, bet galvā tikai bažas, kaut nu nebūtu sabeidzis drauga aizdoto riteni! Vakaros ejot, bieži no vienas ielas puses uz otru lidoja huligānu mestie akmeņi. Mums, vidusskolēniem, bija ļoti jābaidās no arodskolniekiem, kas staigāja ar platām siksnām, ko lietoja sišanai. Kā šodien atceros, reiz vakarā man pakaļ skrēja vesels bars, kas gribēja pret mani «izklaidēties». Iebēgu slimnīcas uzņemšanā un tur paliku līdz rītam. Pēc kara Jelgavā bija sanākuši cilvēki ar dažādiem likteņiem! Citam ir vecāki, citam – nav. Jelgavas kara komisariātā tolaik dienēja kāds ļoti talantīgs čigānu tautības virsnieks, kurš mācēja latviešu zēnus pierunāt doties uz karaskolām. Būs nauda, būs dzīvoklis, meitenes, skaisti tērpi, būs dienests Latviešu divīzijā, ko izformēja 1956. gadā. Uz kara skolu aizgāja Māris Šteinblūms (pēc Latvijas valsts atjaunošanas Jelgavas robežsargu bataljona komandieris – red.), ar kuru uzturam sakarus, aizgāja Ilmārs Kaufmanis un daudzi puiši. Arī es biju gatavs iet. Mamma centās atrunāt, un es paklausīju. Esmu pateicīgs liktenim, ka tas mani, jau vidusskolā mācoties, saistīja ar vietējo laikrakstu «Zemgales Komunists», kur strādāja žurnālists Oļģerts Zeltiņš. Tādējādi tiku ievirzīts profesionālajā dzīvē, tuvinājos radiofonam.
– Par ko jūs rakstījāt «Zemgales Komunistā»? Pārsvarā par lauksaimniecību un sportu. Manu pirmo rakstu, ko publicēja 1952. gada 4. jūnijā un par ko saņēmu piecu rubļu un 45 kapeiku honorāru, sauca «Fizkultūras darbs Jaunsvirlaukas skolā». Esmu rakstījis par pirmrindniekiem, jo īpaši par biškopjiem. Pēc tēva ierosmes caur avīzi aicināju atjaunot kara izpostītās dravas. Viens no maniem garākajiem rakstiem bija «Kāpēc Iecavā nerūpējas par lopu produktivitātes gada plāna izpildi». Oļģerta Zeltiņa dotie uzdevumi man lika izglītoties. Atšķīros no skolasbiedriem un arī, kā izrādījās, no dažiem skolotājiem ar to, ka lasīju avīžu ievadrakstus. Tajos bija daudz «ūdens» par partijas plēnumiem un kongresiem. Tomēr tur varēja atrast arī nostādnes par to, kas pašlaik ir aktuāls, un tātad par ko būtu arī jāraksta avīzē. Pirms dažiem gadiem 1. vidusskolas 90 gadu jubilejas sarīkojumā direktore Šarakova man sacīja, ka esmu vienīgais audzēknis, kas atļāvies viņu avīzē kritizēt. Mans raksts toreiz bija par nepietiekamu darbu skolēnu sporta organizēšanā. Starp citu, mans galvenais saziņas līdzeklis korespondenta darbā tolaik bija velosipēds. Ar to parasti braucu līdz kilometriem divdesmit attāliem laukiem. Telefonu tolaik vēl bija ļoti maz.
– Saistībā ar jūsu profesiju agrākais Jaunsvirlaukas zēns žurnālists Voldemārs Hermanis atceras, ka jūsu pirmās sporta spēļu reportāžas dzirdējis vēl lauku skolas pagalmā. Kā sākās jūsu darbs Latvijas Radio?Bērnībā ar draugu Robertu Osi, kurš vēlāk vairākas reizes tika atzīts par Latvijā labāko kombainieri, Bodniekos ar konservu bundžām aizvietojot mikrofonus, tiešām tēlojām reportierus. Arī 1. vidusskolas klasesbiedrs Elmārs Sakne atceras manus volejbola komentārus skolas sporta laukumā. Taču to vēl nedarīju ar apziņu, ka gribētu kļūt par radio žurnālistu. Taču, kad 1953. gada nogalē, studējot Rīgā, avīzē izlasīju sludinājumu par konkursu radio diktoriem, nolēmu turp aiziet. Gribējās paskatīties, kā tajā radio mājā izskatās. Uz vienu diktora vietu mēs bijām vairāk nekā simt pretendentu. Sākumā atlasīja sešus. Ar mani vairākus mēnešus strādāja režisors un sporta komentētājs, kinorežisora Jura Podnieka tēvs Boriss Podnieks. Tolaik nevarēja tā ienākt radio mājā un otrā dienā iet pie mikrofona. Tam bija jāgatavojas. Galu galā konkursa finālā palikām divi – vēlākais radio žurnālists Jānis Ābols un es. Izvēlējās viņu. Mana balss tika atzīta par pārāk zēnišķu. Taču iegadījās, ka radio inženieris Visvaldis Grūbe, kurš vadīja arī radiomezglu Mežaparkā Rīgā, mani uzaicināja vasarā pastrādāt tur. Mežaparks toreiz bija populāra kultūras pasākumu vieta ar peldētavu, Zaļo teātri, deju laukumu, laivu stacija. Visos stūros bija izlikti skaļruņi. Nedēļas nogalēs tur «apgorījās» kādi desmit tūkstoši cilvēku. Tā es varu sevi uzskatīt par vienu no pirmajiem dīdžejiem, kas lika plates, pieteica kultūras pasākumus, ziņoja par atrastajām mantām. Tur es sāku trenēt sevi kā komentētāju. Nostājos pie loga un teicu: «Gunča, tagad piecpadsmit minūtes runā!» Runāju par to, kā tramvajs iet, kā ģērbusies tante, kas tajā iekāpj, kā mazam bērniņam izkrīt saldējums un ko mamma dara. No nodarbībām ar Borisu Podnieku un klausoties pazīstamos komentētājus Maskavas un Polijas radio, es jau sapratu, ka tā vajag trenēties. Savu ātrrunu attīstīju līdz vairāk nekā trīssimt vārdiem minūtē. Pēc apmēram pusgada no K.Barona ielas un Aspazijas bulvāra stūra telefona būdiņas piezvanīju uz Latvijas Radio, un mani pieņēma.
– Kā izdodas tik ilgi saglabāt savu vitalitāti un radio balsi, ar kuru ir izaugušas jau vairākas latviešu paaudzes un kuru klausoties, var rasties mistiska sajūta, ka cilvēks nenoveco? Tas pats Gunārs Jākobsons pa radio runāja sešdesmitajos gados raidījumā «Mikrofons», tas pats tagad skan Latvijas Radio 2 ēterā. Tas man no Zemgales māliem. Kaut kas arī ir gēnos iedzimts. Turklāt visu dzīvi man ir bijusi saistība ar sportistiem. Tur ir pozitīvas emocijas, vitalitāte. Vispār, manuprāt, jebkuram cilvēkam sekošana sporta notikumiem ir veselīga. Pēc balss mani tiešām pazīst, arī nedaudz jaunākie (smaida – red.), piemēram, deviņpadsmitgadīgie grupas «PER» puiši, kurus intervēju pirms došanās uz «Eirovīzijas» finālu. Nesen Matīsa tirgū pirku zivis. Man viena dāma ieteica kiosku, kur tās esot garšīgas. Pārdevējs, runājot ar rindā ar iepriekš stāvošo pircēju, vairākkārt piebilda frāzi «tā īsi sakot» vai ko tamlīdzīgu. Nāca mana kārta un es teicu: «Iedodiet man, tā īsi sakot…» Pārdevējs sarāvās: «Pazīstama balss! Pazīstama balss!» Atbildēju: «Var jau būt, ka arī pazīstama.» Viņš izklāstīja savu piedāvājumu. Teicu: «Nē, nē, tik dārgi es neņemšu.» Viņš atbildēja: «Jums uz pusi lētāk! Uz pusi lētāk. Nāciet tik atkal!» (smaida – red.)- Vēl šajās dienās daudziem uz mēles ir hokejs. Kā jūs vērtējat šo pasaules čempionātu?Es domāju, ka Latvijas izlase nopēlēja apmierinoši. Cik es jaušu, vairums spēlētāju uzskata, ka treneris kanādietis Teodors Nolans nebūtu jāmaina. No otras puses, mēs neizpildījām uzdevumu: neiekļuvām astotniekā un noslīdējām par vienu vietu zemāk nekā iepriekšējā čempionātā. Taču šī trenera vadībā saņēmām ceļazīmi uz olimpiskajām spēlēm Sočos. Tagad ne tikai Latvijā ir tā mode mesties uz ārzemju treneriem, tāpat kā skolas laikā puiši metās uz citas skolas meitenēm, ko bija mazāk redzējuši. Latvijā jau arī ir cilvēki, kas kaut ko saprot no hokeja. Varbūt kāds no mūsu treneriem varētu uzņemties izlases vadību. Ja nemaldos, Harijam Vītoliņam to piedāvāja, bet viņš atteicās. Taču mums vēl ir vesela strīpa treneru! Man šajā čempionātā vislielākais pārsteigums ir Šveice, kur pirms 25 gadiem tikai sāka spēlēt hokeju. Šveicē ir ļoti progresīva, mērķtiecīga sistēma. Mums hokeja saimniecība ir stipri šļaugana. Nav tā materiāla, par čaļiem domājot. Sporta veidu daudz, un hokejs nav tas vieglākais, pieejamākais un lētākais tīkamākais. Kāpēc man boksēties, spēlēt hokeju, iet uz cīņu, ja var uzspēlēt golfu, kērlingu, florbolu. Tie, kuri var atļauties, kā Zemgus Girgensons, ņem un aizbrauc uz ārzemēm. Par velti mācās, par velti spēlē hokeju. Ja tu to vari savienot kopā, tiec cienīts, uzturēts un topi kārtīgs cilvēks. Latvijā vecākiem samaksāt par treniņiem iespējas ir minimālas. Otrkārt, visas izvadāšanas, ģērbšanas, tur jābūt vecvecākiem, onkulim vai tantei, brālēnam vai māsīcai, kas ar šo lietu nopietni nodarbojas. Trīs četru cilvēku ģimenes, kādas mums ir vairākums, to «pavilkt» nevar. Tādēļ hokeja perspektīva Latvijā liekas diezgan aizplīvurota. Es gan nemīlu pesimistiski skatīties. Un tiešām te pēkšņi kā no gaisa mums parādās ļoti spējīgs vārtsargs, vairāki laukuma spēlētāji. Komandas kapteinis Lauris Dārziņš arī no debesīm nav nolaidies. Tepat vien audzis, spēlējis, pilnveidojies. Pasaules čempionātā 25 gadu ilga tradīcija ir tāda, ka mājinieki tajā neuzvar. Domāju, ka reālākais kandidāts uz finālu ir Kanāda; otro pagaidām grūti uzminēt. ◆
No Gunāra Jākobsona biogrāfijasDzimis 1935. gadā Jaunsvirlaukā veikalnieka Žaņa un viņa sievas Uļjanas Jākobsonu ģimenēAbsolvējis Jaunsvirlaukas septiņgadīgo skolu (1949), Jelgavas 1. vidusskolu (1953), Latvijas Universitātes Juridisko fakultāti (1959) Darbs: ārštata korespondents Jelgavas laikrakstā «Zemgales Komunists» (1952 – 1954), Rīgas Kultūras un atpūta parka diktors un tehniķis(1954). No 1954. gada 4. jūlija līdz mūsdienām – Latvijas Radio. Sāka kā reportieris, sporta komentētājs, diktors, no 1965. līdz 1982.gadam vadīja populāro raidījumu «Mikrofons», strādājis arī vairākos vadošos amatos māksliniecisko, kultūrizglītojošo un sporta raidījumu redakcijās, turklāt ne tikai radio, bet arī televīzijā. Iedibinājis gadskārtējo estrādes dziesmu aptauju Izveidojis vairāk nekā piecus tūkstošus reportāžu no sporta sacensībām, strādājis 13 olimpiskajās spēlēs un vairāk nekā trīsdesmit pasaules čempionātos hokejāApbalvojumi: Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks (2010), Latvijas PSR Nopelniem bagātais Kultūras darbinieks (1985), vairākkārtējs Latvijas Radio un Televīzijas padomes gada balvas laureāts, Starptautiskās hokeja federācijas un Starptautiskās sporta žurnālistu asociācijas balva, Cicerona balva, Latvijas radio tēva inženiera Lintera prēmija u.c. Ģimenes stāvoklis: atraitnis, divu bērnu tēvs, vectēvs divām mazmeitām – Lotei un Martai
