Pēc Muzeju nakts, kas mūsu pilsētā šķita aizritam bez liekas grūstīšanās (apmeklētāju gan ne mazāk kā pērn), nākamajā dienā Jelgavas kultūras cienītājiem nācās pārdzīvot daudz pamatīgāku uzbrukumu.
Tiem, kam bērni vai mazbērni dejo kādā no «Jundas» kolektīviem, bija vieglāk – atrašanās koncertā kultūras namā automātiski izslēdza iespējamību tai pašā laikā baudīt Mārtiņa Zīverta komēdijas pirmizrādi Jelgavas Latviešu biedrības amatierteātrī. Sarežģītāk, ja vēl kāds radagabals dzied meiteņu korī «Spīgo» vai muzicē Jelgavas kamerorķestrī. Tad pēc visā pasaulē izcili vērtētā gruzīnu komponista Gijas Kančeli «Vakara lūgšanu» Latvijas pirmatskaņojuma noklausīšanās nāktos izvēlēties, vai ātri forsēt Lielupi un Driksu, lai nokļūtu pie «Jundaliņiem», «Jundēniem» un «Jundariem», vai palikt ne tikai tveices, bet arī izcilas mūzikas piepildītajā 4. vidusskolas koncertzālē. Lai kopā ar orķestri un Līgas Celmas-Kursietes trenēto «Spīgo» meiteņu balsīm pakļautos Aigara Meri diriģenta zizlim Karla Dženkinsa «Adiemus». Vai kora un orķestra (un solistes Ievas Kerēvicas) izpildījumā var patikt arī tā saucamā mūsdienu mūzika? Atbildei: zāles sarīkotās ovācijas, pēc kurām vienu cikla daļu pat nācās atkārtot.Tā, nu, dungojot ausīs vēl skanošo Dženkinsu, pie labas gribas vēl varēja paspēt uz kora «Sidrabe» jubilejas koncertu Jelgavas Mūzikas vidusskolas zālē. Tā kā Guntis Pavilons (tāpat kā Zita Kurševa un Ilva Krauze) šajā upes krastā diriģēja ne mazāk aizrautīgi kā Meri Pārlielupē, Dārziņš, Kalniņš, Pauls un Lūsēns (pēdējais pat klātienē) drīz vien lika ausīm aizmirst Dženkinsu. Par ko visvairāk žēl. Jācer, ka Vasarsvētku kultūršokam nebija nekāda sakara ar vēlēšanām un drīz nesāksies garas nedēļas bez Kančeli, Lūsēna un Zīverta. Lai jau skan visi reizē, ja citādi nav iespējams. ◆
